Šrilanka, Mirissa – pludmales un kā mēs devāmies meklēt zilo vali

Mirissa – Šrilankas pludmales paradīze

Šrilanka ir sala Indijas Okeānā, kur ūdens un gaisa temperatūras lutina ar siltumu teju visu cauru gadu. Taču īpaši jāizceļ Mirissa – uz leju no Kolombo, šī piekrastes pilsēta šarmē ar savu īpašo ainavu un atmosfēru. Te ir koksoriekstu palmu kalns, kas kā pussala iekļaujas okeāna krastā, papagaiļklints, kas līdzīgi, kā pussala otrpus pludmalei arī iestiepjas okeāna krastā, un pa klinšainu taciņu var uzkāpt un vērot pludmales panorāmu. Kafejnīcas, bāriņi, zivis, kas svaigas turpat uz vietas tiek grilētas ēst gribētājiem, sērfošanas viļņi adrenalīna ķērājiem, karstums un saule laiskās pludmales dzīves baudīt gribētājiem. To visu var atrast Mirissā un tai tuvējās piepilsētās. 

Mirissa – vaļu ceļu krustpunkts

Jāatzīstas, ka viss Šrilankas ceļojums balstījās uz vienu, vislielāko mērķi – nokļūt tieši Mirissā un būt šeit vairākas dienas, lai būtu maksimāli daudz iespēju doties okeānā un mēģināt ieraudzīt zilo vali. Mirissas fenomens ir tāds, ka netalu no tās krastiem, Indijas okeāna gultnē ir dziļa grava, kas vilina daudzas vaļu sugas šķērsot Indijas okeānu tieši šeit. Starp daudzajām vaļu sugām, kas izvēlas šo migrācijas ceļu gar Mirissu, ir arī lielākais dzīvnieks uz planētas – zilais valis. Vislielākās iespējas redzēt zilo vali Mirissā ir sezonā no decembra līdz martam, ko arī ņēmām vērā un saplānojām Šrilankas ceļojumu tieši šinī laikā. Mūsu mērķis ir ne tikai zilo vali ieraudzīt no laivas, bet arī ar viņu kopā peldēt, un redzēt to savām acīm zem ūdens. 

Mirissa – pludmales dzīve, cenas un iespējas

Ierodoties Mirissā, mums vēl ir viss vakars pirms vaļu tūres. Visa piekrastes paralēlā iela ir nosēta ar veikaliņiem, kafejnīcām un lielākām un mazākām viesu mājām, kā arī augļu bodēm un masāžas saloniem. Paliekam viesu namā netalu no pludmales un kokosriekstu palmu kalna, par nakti maksājam aptuveni 27 eiro par numuriņu diviem. Brokastis nav iekļautas. Kondicionieris darbojas tikai brīžiem. Bet lokācija ir laba, numuriņš plašs, ar balkonu, kur siro vietējie huligāni – pērtiķi. Uzreiz pamanām, ka cenas te visam ir drusku augstākas, kā citur Šrilankā, it sevišķi kafejnīcās – lai paēstu kārtīgu maltīti, ar pāris eiro vairs nepietiek. Bet tāpat, kokosrieksts pludmalē maksā ap 2 eiro, auksts alus 3-4 eiro, garšīgs ēdiens 10-15 eiro. Grilēta vesela zivs ar piedevām – sākot no 20 eiro. Tuktuk šoferi arī prasa vairāk, kā, piemēram Ellā vai Sigīrijā. Bet tā ir kūrortpilsēta, ar vairāk tūristiem, nekā vietējiem. 

Mirissa – zelta saulriets

Izstaigājām piekrasti no kokosriekstu palmu kalna līdz papagaiļklintij. Skaisti, nedaudz hipijīgi. Gaiss iesilst karsts, ap 37-38 grādiem. Ir mitrs, okeānā lieli viļņi, bet cilvēki peldas. Šur tur pa kādai mierīgākai lagūnai. Ūdens krāsa pievakarē šķiet brūnīga un gaisā tāds kā mitruma smogs. Bet kas par saulrieta krāsām vakarā – fantastika! Malkojam alu, skatāmies saulrietu, paēdam vietējo kottu – voks ar dārzeņiem, tunci un kārtaino mīklu nūdeļu vietā. Ar nepacietību dodamies pie miera, lai jau rīt dotos okeānā, satikt zilo vali. 

Mirissa – vaļu tūre, vilšanās un piedzīvojumi

Jau plānojot ceļojumu atradu kompāniju, kas dodas vaļu tūrēs – snorkelēšana ar vaļiem. Šī tūre ir dārga – no personas 250 eiro, bet dod garantiju, ka gadījumā, ja nevienu vali neredzam, varam nākamajā dienā braukt atkal, neko nepiemaksājot. Rīts ir brīnišķīgi skiasts, debesis bez mākoņiem, tā vien liekas, ka vaļi būs pilna jūra un lielām cerībām dodamies savā ekspedīcijā. Ar mums laivā divi stūrmaņi-gidi, un vēl viens ekspedīcijas dalībnieks, austrālis. Pa ceļam uzzinām, ka piedalāmies ne līdz galam legālā pasākumā, jo izrādās, ka peldēt ar vaļiem ir aizliegts. Pie laivas piestiprinātas maksķeres, un rakstīts – fishing tours, un tiekam informēti, ka parādoties patruļas laivai, ir jāslēpj savas zemūdens maskas, pleznas un jāsaka, ka dodamies makšķerēt. Pati laiva nav jauna, metāla karkass ar metāla krēsliem, turies, kā gribi. Bet ātrums pamatīgs. Stūrmaņi-gidi angliski runā visai slikti, saprtamies ar dažiem vārdiem un zīmju valodu. Bet princips ir vienkāršs – viens stūrē, otrs skatās, kur valis. Šad tad piezvana kādai citai laivai, vai zvejniekam. Vai garām braucot, piestāj. Pirmās stundas paiet šādi zigzagā braukājot šurpu turpu, un jau pēc pāris stundām tiekam pie kokosriekstu pankūkām. Vēl pāris stundas uz ūdens un cerības redzēt vaļus sāk sarukt. Jau galīgi sašļukuši un domās par rītdienu, kad brauksim vēl, izdzirdam no mūsu gida ka kāds ir ieraudzījis pirātu vali. Priecīgi par notikumu, pilnā ātrumā raujamies uz tā atrašanās vietu. Pa ceļam sapratām, ka gids teica pilotvalis, nevis pirātu valis. Daudz laivas, pa vidu pāris spuras, šļakatas – tas pilotvalis. Pēc izmēra divreiz, dažkārt trīsreiz lielāks par delfīnu, pilotvalis ātri parāda virs ūdens spuru un tad pazūd. Mēs mēģinām pārliecināt savus gidus, ka nav jēga dzīties tiem pakaļ, dodamies atpakaļ uz lielo vaļu lokācijām. Nē, šodien tikai pilotvalis. Mums vispār esot ļoti paveicies, jo šogad pilotvaļi esot šeit pirmo reizi. Bet nu… tehniski pilotvalis ir valis, taču nebūt nav tas, pēc kā braucām. Gidi par varītēm cenšas noķert kādu šļakatu un mūsu apstiprinājumu, ka redzējām. Bet mēs zinām, ka ja redzēsim šodien vaļus, rītdienas otro mēģinājumu redzēt zilo vali mums neredzēt, tāpēc spītīgi skatāmies garām, neredzam pilotu vaļus un braucam atpakaļ uz krastu. Jūrā esam pavadījuši teju 7 stundas. Ceļā uz krastu vēl sastopam lielos jūras bruņurupučus visai intīmā brīdī, kad tie pārojas. Vēl tiekam aizvesti uz piekrasti, kur piebarots bruņurupucis peldas kopā ar tūristiem. Vakars aiziet pārrunājot dienas iespaidus saulrietā pie alus glāzes un gaidot rītdienas otro mēģinājumu sastapt lielo vali. 

Mirissa – otrais mēģinājums satikt zilo vali

Otrais rīts sākas visai drūmi – vējains, apmācies. Mūsu kompanjoni šoreiz vecāka gada gājuma pāris no Lielbritānijas. Laiva tikpat neērta, astes kauls un ceļgali jau jūtami no vakardienas sišanās pret krēslu, šodien jau zinām, ko sagaidīt. Tūre sākas ar lielām cerībām, taču drīz vien kļūst drūmāka un drūmāka. Mūsu gidi arī izskatās sašļukuši, neviens neko nav redzējis. Vaļu kā nav, tā nav. Viļņi lieli, laivu šūpo, braucam krustām šķērsām, nekā. Britu pensionāru pāris arī saskābuši, kungs galīgi nerunīgs, dāma vēl kaut nedaudz cenšas uzlabot visu omu ar stāstiem par to, kā redzejuši leopardu safari pēdējās minūtēs, un ka tas var notikt arī ar vali. Laivas kapteinis pievieno motoram pēdējo degvielas tvertni, un esam tālu no krasta – skaidrs, ka tūres beigas ir tuvu, un zilais valis ir tikai mīts. Vismaz, šinīs dienās noteikti. Viens no laivas puišiem saņem zvanu un slēdz iekšā motoru, sakot, ka esot ieraudzīts zilais valis. JĀĀ! Zilais valis!! Neticami, fantastiski. Mēs laižam un emocijas ir tuvu ekstāzei, tikko jau bijām šo dienu teju norakstījuši, un izdzirdot, ka dodamies tieši pie zilā vaļa, sajūtas bija fantastiskas. Zilais valis taču ir lielākais dzīvnieks pasaulē! Un ir. Redzam, kā iznirst milzu mugura, kā sala – kā dinozaurs. Traks valis. Tas uzreiz ienirst zem ūdens un laivas, tistarp mūsējā, gaida, kur tad viņš iznirs. Valis ir ļoti ātrs, un ļoti liels. Peldēšana ar vaļiem šeit notiek pavisam savādāk, kā to iztēlojāmies pirms tūres – ir jālec no laivas, kas brauc pilnā ātrumā vaļa virzienā, kad tas sāk ienirt un jācenšas viņš uz to sekundi zem sevis ieraudzīt. Tad nu pienāk moments.. laiva pilnā ātrumā traucas, vaļa muguras loks ir acu priekšā, un lecam. Ja par šo brīdi padomā ilgāk, liekas galīgi traki, bet tobrīd vietas domām nebija, bija tikai valis un ātrlaiva. Ielecot ūdenī, valis jau ir prom. Tas ir kā mēģināt ielēkt braucošā vilcienā, no braucošas mašīnas, zem ūdens! Tāds ātrums. Mēs pāris reizes vēl redzējām vali iznirstam, kopā kādas piecas, un šoreiz mēs tiešām simtprocentīgi redzējām zilo vali! Bet pavadījām ar viņu kopā tik pēdējo tūres stundu, jo degviela beidzās un arī laiks bija jau sen doties uz krastu. Laimīgi, saviļņoti, svinējām vakaru ar skaistām vakariņām, aizgajām uz ajūrvēdas masāžu. Gandarījums, bet tai pat laikā, neko citu vairs Mirissā negribas darīt, jo palikusi vēl pusotra pilna diena, ko varētu pavadīt sērfojot vai iepazīstot apkārt, bet mums prātā vairs tikia valis un par cik diena bija apmākusies un redzējām to tikai uz tūres beigām, gribam doties okeānā vēlreiz. Gribējās arī nofilmēt vali ar dronu, ko nevarēja izdarīt laiakapstākļu dēļ, kā arī redzēt vali zem ūdens, ko arī neizdevās izdarīt, jo iespēja ielekt ūdenī bija tikai viena. 

Mirissa – vaļu tūre, mēģinājums nr.3

Jau pirmajā vakarā pludmalē iepazināmies ar vietējo džeku, kas tirgo vaļu tūres. Lētāk, sola redzēt vaļus, nedaudz šķiet tāds aizdomīgs, bet nu ar numuriem apmainījāmies. Uzrakstām viņam ziņu, ka pa 200 eur uz abiem esam gatavi nākamajā rītā doties ar viņu tūrē. Pēc mēģinājumiem kaulēties, tomēr piekrīt mūsu cenai un no rīta laižam tūrē. Šoreiz sākam daudz agrāk no rīta – ap sešiem, saullēkta laikā. Diena atkal ir perfekta, saule spīd, viļņu nav, esam laivā atkal tikai daži cilvēki – mēs un vēl viens vīrietis, kā arī divi gidi. Šoreiz gidi liekas daudz zinošāki, daudz runājam par vaļiem. Esam ļoti pozitīvi noskaņojušies un jau pirmajā pusstundā redzam delfīnus. Uzkožam saldās kokosriekstu pankūkas, piestājam pie vairākiem zvejniekiem un jau drīz uzzinam, ka tuvumā ir zilais valis. Uzreiz laižam noradītajā virzienā, un jā – ir! Te nu viņš ir, liels un varens. Redzam pāris reizes izniršanu, ieniršanu. Mūsu gids vaļus pazīst un pirmais saprot to ritmu, kad valis iznirs un redz arī virzienu, kurā jādodas, lai viņu sagaidītu. Lecam ūdenī, vienreiz, otrreiz, problēma tāda, ka ielecot ūdenī no laivas lielā ātrumā ir daudz burbuļi un dažreiz maska arī sagriežas galīgi šķērsām un kamēr sanāk kaut ko zem ūdens ieraudzīt, valis jau ir gabalā. Bet vienreiz sanāca. Nu nevar aprakstīt, cik tas dzīvnieks ir liels, un ātrs. Izlidojām arī ar lidaparātu. Diena pat nebija īsti vēl sākusies, bet mums jau viss, ko gribējām, bija sasniegts. Laimīgi un tikuši pie kadriem un pieredzes, laidām uz krastu. Beigās izrādījās, ka aizdomīgais džeks pludmalē rīko labākas tūres par kantori ar mājaslapu un iespēju rezervēt savlaicīgi. Un lētāk! Vairāk kā uz pusi lētāk arī. Tā bieži, ka lietas, ko sarunā uz vietas, izrādās labākas, kā tādas, ko plāno nez cik nedēļas vai mēnešus iepriekš. Bet nu, nevarējām simtprocentīgi zināt, ka tā izdosies. 

Mirissa – iespaidi un secinājumi

Mirissa ir fantastiska vieta Šrilankā, kur ir daudz ko darīt, ko iepazīt un piedzīvot. Izīrēt skūteri un izbraukt pa vietējām piekrastes pilsētiņām. Apskatīt bruņurupuču patvērumu. Sērfot, ēst, atpūsties. Malkot kokosriekstu vai aukstu alu. Doties okeānā. 

Par vaļiem – vaļi tur ir. Vēlāk vairāk painteresējoties par vaļiem, uzzinājām, ka lielajiem vaļiem pilotvaļi nepatīk, un visticamāk tāpēc tie pirmajā dienā nebija sastopami. Vēl arī visam drūmu pieskaņu iedeva bruņurupuču patversme, kur redzējām ievainotus bruņurupučus, kas vai nu saēdušies plastmasu, vai dabūjuši ievainojumu no laivu motoriem tur tika ārstēti. Bet visskarbāko cilvēka ietekmi uz jūras dzīvniekiem iedeva drona kadri pēc vaļu tūres – zilajam valim, ko sastapām, ap asti izrādās aptinies milzīgs zvejas tīkls. Šos kadrus nosūtījām visiem, kas veido vaļu tūres, un viņi solīja, ka ies glābšanas misijā, esot to jau darījuši – niruši lai atsvabinātu vaļus no tīkliem. Šādi tīkli ir bīstami ne tikai vaļiem, bet arī mūsu gadījumā pašiem mums – vēlāk sapratām, cik tomēr bīstami bija lekt ūdenī pie milzu vaļa, kam pie astes vēl velkas zvejas tīkls. Tādā iepinoties, noslīkšana ir garantēta un peldēt ar vali varētu mūžīgi, tikai vairs ne šinī dzīvē. Cerams, ka mūsu kadri tiešām valim palīdzēja un puiši dabūja tīklu nost.