Facebook icon Youtube icon Tiktok icon Instagram icon

16.08.2023

Gruzija, Mestia – Travelmania.lv

+20 attēli

Autors – Travelmania.lv

Slēpošanas brauciens uz Mestia

Brauciens paredzēts marta sākumā un izlēmu tajā doties visai spontāni, sevišķi nepētot to, kas ir Gruzija, kas ir Mestia, tikai zināju, ka būs kalni, cena ir visai lēta – uz 10 dienu ceļojuma lidojums, naktsmītne ar ēdināšanu, tranfēri, ekskursijas un kalnu pacēlāja caurlaide izmaksāja 630 eiro. Šķiet neticami lēti, tāpēc arī lieki nedomāju par to, kas mani sagaida, jo būtībā vienkārši gribējās izrauties no ikdienas. Biju dzirdējusi arī negatīvus komentārus par Mestiju, ko centos sevišķi neņemt vērā.

Ir 2019. gada pavasaris, un mēs neviens vēl nezinājām, ka drīz visa pasaule sajuks prātā un plosīsies ierobežojumu pandēmija, taču tobrīd pirmie temperatūras mērīšanas testi likās kaut kas ļoti dīvains, mazliet biedējošs, un nolaižoties Gruzijā, ziņās varēja lasīt, ka Latvijā konstatēts pirmais covid slimnieks. Un amizanti atcerēties to, ka visu Gruzijas ceļojumu par to jokojām, ka beidzot arī mēs neatpaliekam, un braucot lejā no kalna iebļauties ”hačapuri korona” bija smieklīgs sasaukšanās joks.

Pirmais iespaids par Gruziju sākās jau lidostā – pie pasu kontroles katrs bez zīmoga tiek arī pie gruzīņu sarkanvīna pudelītes. Ārā tumsa, mūs gaida 7 stundu nakts brauciens no Kutaisi uz Mestiju, atrodam savus transfēra busiņus un katrā no tiem divi šoferi. Kāpēc tieši divi – vēlāk novērojām, ka dažkārt uz kalnu ceļiem bija sakrituši tik lieli akmeņi, ka vienam atbrīvot ceļu būtu neiespējami. Arī busiņā mūs sagaida vīns, un šķiet ka šis brauciens būs krietni jestrāks, nekā domājām. Vēlāk nospriedām, ka vīns visvairāk noderēja drosmei braukt pa šiem trakajiem ceļiem, kur drošība ir ļoti apšaubāma, jo ne tikai krītoši akmens bluķi, bet arī stāvās kraujas bez nekādiem drošības norobežojumiem, izskaloti ceļi un aizdomīgi mini tuneļi, kas skaidrā prātā iespējams arī liktu kliegt, ka jāgriežas atpakaļ. Bet, vīna un tumsas aizsegā centāmies par šīm lietām lieki nedomāt, un galu galā viss taču beidzās labi! Kādam jāpadzied, kādam jāpaguļ, un pa tumsu arī nokļuvām savā galamērķī, noguruši, bet nepacietības un prieka pilni, lai jau no rīta ieraudzītu, kur tad esam ieradušies.

Kalnu namiņā – terase. Uz terases skati – pasakaini, un laikapstākļi silti, kā pavasarī, saule lutina, debesis zilas, sniegs pilnas kupenas, taču jau sāk kust. Mestija ir neliels ciemats Svanetijas kalnu ielejā, kas atrodas 1500 m virs jūras līmeņa, un kalni, kas to ieskauj, sniedzas līdz pat vairāk kā 5000 m augstumam, un vistuvākais no lielākajiem kalniem – Ushguli. Ciematā mitinās ap 3000 iedzīvotāju, kas pārsvarā nodarbojas ar tūrisma biznesu – viesu namiņi, restorāni un kafejnīcas, pāris apskates vietas, kā muzejs, minerālūdens avoti, neskaitāmas kalnu takas visapkārt, kalnu slēpošanas trases ar pacēlājiem un viss, kas saistīts ar kalnu aktivitātēm kā ziemā, tā vasarā. Ciematam raksturīgas senas ēkas, kas būvētas kā torņi, bet īstenībā katrs ir iekārtots arī kā dzīvojamā māja. Kalnos dzīvojošie gruzīni nav bijuši sevišķi draudzīgi savā starpā un torņi ir liecība tam. Naktī tie ir izgaismoti un piešķir ciemam unikālu noskaņu. Noskaņu piešķir arī lielie kaukāza suņi uz ielām, kas pretrunīgi savam izskatam, ir kā lieli miera lāči, un pieraduši pie svešiniekiem pilsētā, pat galvu nepaceļ, kad ej tiem garām. Arī mums viesu namā bija kaukāza šķirnes kucēns, kas vēl pāris mēnešu vecumā izmēros varētu sacensties ar pieaugušu vācu aitu suni. Pa ielām dažviet pārvietojas arī govis, no rītiem dzied gaiļi, un ciema dzīve paliek ciema dzīve.

Par cik ar ziemas sportu esmu uz ”jūs”, nekā no inventāra pašai nav, bet ar to jau rēķinājos, uz lidostā izmainīju 200 eur uz Gruzijas lariem, lai varētu noīrēt sev sniega dēli, zābakus un sniega bikses. Nemaz nenojautu, ka pa šiem 200 eur varēšu arī atļauties lielisku instruktoru pirmajām divām dienām, katru dienu iegādāties dzērienus un pusdienas kalnu kafejnīcās, sapikrt suvenīrus un apmeklēt vairākus restorānus ciematā. Bija arī liels pārsteigums, kad pirmo reizi pasūtot vīnu pa 2 eiro, saņem litra karafi, nevis glāzi. Tas pats notiek arī, ja pasūti gruzīņu čaču, tā teikt, lai uz kalna sasildītos. Kāds no kompānijas vienmēr sniedz glāzīti, jo gribējis nopirkt vienu šotu, ir saņēmis vismaz 0,3 litru karafīti ar šo gruzīņu pašbrūvējumu, kas ir ļoti stiprs alkohols, destilēts no vīna vīnogu pārpalikumiem. Vairākas dienas mēs nospriedām, ka varbūt šodien vajag izlaist čaču un vīnu, bet kā pienāk pusdienlaiks uz kalna, glāzes rokā, mūzika skaļa, balle vaļā. Kopumā visas dienas bija viena liela ballīte, kas galvenokārt izdevās pateicoties lieliskai kompānijai, taču lētais un garsīgais alkohols visnotaļ palīdzēja. Īpaši gards te sarkanvīns, to var dzert un nereibt, bet justies silti un svētīgi un līksmi, un tieši to arī izbaudījām.

Kalnu pacēlājs varēja mūs uzvest līdz 3000 m augstumam, kas priekš mana pirmā lielā slēpošanas brauciena bija liels piedzīvojums. Trases – pietiekami daudzveidīgas, vismaz mani ceļojuma biedri, kas jau izveicīgāk slēpo un snovo, to atzina. Ļoti labas freeride iespējas, arī trases piedāvā tramplīnus, stāvus nobraucienus, dažādus maršrutus. Man pietika ar lēzeniem nobraucieniem un izbaudīju to, ka spēju pievarēt lielo kalnu.

Katru vakaru devāmies uz ciematiņa bāriem, dažkārt viesu nama garšīgās, taču šķietami vienveidīgās vakariņas pēc pāris dienām gribējās nomainīt pret restorānu piedāvājumiem. Lavījāmies slepeni, lai viesu nama virtuves darbinieces mūs nemanītu, citādi dāmas ņēma pie sirds, jo uztvēra, ka ēdiens nav gana labs. Nav nelabs ēdiens Gruzijā! Itin viss ir ļoti garšīgs – maize, hačapuri, hinkaļi, zupas, valrieksti un baklažāni, žāvēti augļi un vīnogu cukurā ievērtas riekstu virtenes, tas viss ir fantastiski un interesanti, bet par cik esam Gruzijā uz neilgu laiku, gribējās izmēģināt pēc iespējas vairāk. Un ziniet, pēc dienas uz kalna, nogurums vakarā ir liels, un gribas pasūtīt salātus, vistu, hinkaļus, un beigās to, kas bija paredzēts kā viena porcija, izrādās ir milzu trauks, kas jādala ar ģimeni. Galdi restorānos lūza, un rēķini ….. nu, nekur sevišķi vairāk par 10 eiro nesanāca samaksāt. Fantastiskas garšas, sātīgi un bagātīgi ēdieni, un tie hinkaļi, nu nav nekā labāka par hinkali Gruzijā. Tiešām, ēdiens kas pabaro ne tikai vēderu, bet arī sirdi, jo to garšu nevar izstāstīt. Ja vien jums garšo koriandrs. Bez koriandra te nekas netiek gatavots. Un, protams, kā jau iepriekš minēju, vīns.. samtains, pilnīgs un sulīgs sarkanvīns, un to te nežēlo, jo reti kad var pasūtīt glāzi vīna, pārsvarā tās ir karafes. Gruzīniem vakariņas ir normāli ēst 3 stundas, kuru laikā lēnām bauda vīnu, sarunas un ēdienu pēc ēdiena, dalot to ar ģimeni vai draugiem.

Vienu vakaru noīrējām saunu, citu – gājām skatīties mākslas filmu ciemos pie meitenes, kas šo filmu uzņēmusi tepat Mestijā, kas bija fantastisks veids, kā iepazīt šīs vietas vēsturi. Tradicionālās mūzikas koncerti vietējos bāros, karaoke, vai vienkārši galda spēles viesu namā – katru vakaru varēja atrast jaunas aktivitātes, ko darīt pēc slēpošanas. Bija sestā diena, un man snovošana bija drusku par daudz – iesācēja biežā krišana bija darījusi savu, un izvēlējos braukt atpakaļ uz ciematu, un dienu nācās pavadīt vienai. Tā bija sieviešu diena, 8. marts, un es varu izstāstīt par gruzīnu viesmīlību, kas mani apbūra un atstāja iespaidu uz visu atlikušo dzīvi par to, cik laipni var būt svešinieki. Devos ar kājām uz muzeju, kas izrādījās ciet. Muzeja apsargs paskaidroja, ka diemžēl dēļ covid no šodienas tas būs slēgts, taču parādīja man, kā nokļūt uz muzeja jumta, kur varēja redzēt pasakainu skatu uz visu ieleju. Steigties man nebija kur, un uz jumta pavadīju kādu brīdi, bet muzeja apsargs iespējams sajutās vainīgs, ka neko vairāk nevar piedāvāt, un nāca runāties. Uzzinājis, ka esmu no Latvijas, aicināja kāpt iekšā pa logu, pacienāja ar svaigu hačapuri, čaču un vīnogu limonādi, izstāstīja par ekspozīciju, pastāstīja par ciematu un iedeva krūzīti, lai varu aiziet un nogaršot ”borjomi” slavenā minerālūdens līdzīga avota ūdeni. Pārsteigta un pacilāta par šo viesmīlību, ar krūzīti devos uz avotu un liels bija mans pārsteigums, ka ūdens tiktiešām garšoja kā burbuļojošs borjomi. Tālāk devos dzert kafiju, un katrs vīriešu kārtas garāmgājējs mani sveica sieviešu dienā, un mazliet parunājās, un man kā jau noslēgtam latviešu cilvēkam sākumā tas likās dīvaini, aizdomīgi un pat nepieņemami, bet pavisam drīz es tiešām ļāvos sarunām un tas nemaz nebija ne dīvaini, ne aizdomīgi. Varam tikai mācīties sirsnību un atvērtību no gruzīņiem! Pusdienas devos ēst uz hinkaļu kafejnīcu, kur man nācās gaidīt diezgan ilgi, jo protams pasūtīju pa vienam no katra veida, taču beigās, runājoties ar saimnieci, jau tiku izvadāta arī pa hinkaļu virtuves aizkulisēm. Kopumā vislabākā diena bija diena, kad vienkārši pavadīju to ļaujoties gruzīnu viesmīlībai.

Pēdējā dienā kalnu slēdza covid dēļ. Mēs trāpījām pēdējā ceļojumā pirms garas un mokošas pandēmijas ar smagiem ierobežojumiem un tas šo ceļojumu padarīja īpaši vērtīgu, tas man palicis atmiņā ar lielu līksmību, prieku un brīvību, ko varēja izbaudīt kalnu svaigajā gaisā, pie vissirsnīgākās tautas, kas tiešām zin, kā darīt vīnu un gatavot ēst, atpūsties un smaidīt. Par cik bijām tūristi, covid sākumā mums uz ielas meta līkumu vietējie, uzskatīdami, ka pārnēsājam bīstamos covid baciļus. Tirgus – tukšs, visas apskates vietas, kas paredzētas atpakaļceļā uz lidostu, ciet. Kā paši spriedām, caur adatas aci izlīdām un tikām pēdējā ceļojumā pirms slēgtajām robežām.

Ceļojiet uz Gruzijas kalniem un baudiet viņu viesmīlību, ļaujaties plūsmai un esiet uzmanīgi uz ceļa. Lai izdodas!

Atstāj komentāru

Citi raksti