Autors – Roberts Poliņš

Skaistā Vjetnama

Sākumā bija mazliet bail tur doties, jo komunistiska valsts, bet tas ir pat interesantāk un visi tak brauc, un neviens nesūdzās.

Novācāmies neliela draugu grupa, kādi 15 piedzīvojumu meklētāji un laidām nezināmajā. Priekšā jau atkal daudzu stundu lidojums, bet par laimi tas pagāja ātri. Lidmašīnā nedaudz iedzērām un, kad cēlos, bija palikušas nepilnas 2h līdz galamērķim, no tām daudzajām stundām, nieks vien bija.

Ielidojām Da Nangas lidostā un atkal pa tumsu, tas mums kā rituāls jau. Pilsēta ir milzīga, ar augstām celtnēm, viss izgaismots, skats bija patīkams.Sanāca braukt pāri slavenajam pūķa tiltam, tas jau bija manāms pa gabalu.  Pūķis bija izgaismots dzeltenā krāsā un tas vijās pāri, visam tiltam. Visiem jau telefoni rokās, jāķer pirmās bildes, kuras nekad netiek izmantotas. Pie tilta katru 5dienas vakaru savācās cilvēki, lai vērotu kā “pūķis špļauj” liesmas. Patiesībā, mēs netālu no viņa dzīvojām, tā kā brauciens no lidostas nebija ilgs. Ierodamies viesnīcā, nometām mantas un gajām nakts pastaigā. Dīvaini, bet pilsēta bija kā izmirusi, neviena cilvēka uz ielām, kas nav raksturīgi Āzijas valstī. Visu pilsētu naktī bija pārņēmusi tāda kā migla, sajūta bija drūma un likās, ka ne tur esam atbraukuši.  Pienāca rīts un domas mainijās, saule spīdēja, okeāns bija koši zilā krāsā un pilsētā rosība, kādai bija jābūt.Visi priecīgi un devāmies visu pētīt vēlreiz. Iepazinuši pilsētu, sapirkām kas katram kāro un devāmies uz pludmali. Nekad nav mācība – pirmajā dienā ilgi neuzturēties saulē laiks paskrien nemanot un atkal esi sarkans kā vēzis.

Katru rītu bija dzirdama skaņa – vīrieši, braucot uz mocīša, ruforā kaut ko skandināja viņu valodā, tas drusku gan atgādināja Āfrikas valstis, bet katram savas dīvainības. Pati Vjetnama kā jau Āzija, uz ielām valda haoss, satiksme ir brutāla visi piesienās lai kaut ko noperc, bet no tā neizbēgt. Vienā dienā izdomajām aiziet uz vietējo tirgu, parasti tādās valstīs piedavā visāda veida vietējos ēdienus, visādas jūras veltes utt. Bet šajā tirgū, mēs dabujām šoku

Pareizāk sakot no visas kompānijas tik daži iegāja viņā, man personīgi slikti jau palika pie ieejas.

Nepārspīlēju, smaka bija neizturama, žurkas skraidīja pa visurieni, vietējie tik pasper malā un aicina tevi nobaudīt viņa labumus Ir redzētas daudz trakas lietas,  bet šī bija viena no trakākajām.  Pēc visa tā ierēcām un šo brīnumaino vietu atcerēsimies uz mūžu.

Dienām ritot, pienāca mana dzimšanas diena, ieradās arī draugi kas ceļoja ar mocīšiem pa Vjetnamu. Viņi speciāli izplānojuši maršrutu, lai iegrieztos un satiktu mūs. Interesanta sajūta satikt Latviešu draugus citā pasaules malā. Visi devāmies kopīgās pusdienās, iedzerām par super pavadītu laiku kopā un nākot vakaram devāmies nakts dzīvē. Parsteidzoši lēti bija takši, ne parastie, bet tie,kas darbojas līdzīgi kā uber vai bolt. Vajag aplikāciju, internetu un dodies kur vēlies par kapeikām. Mēs pat vairāk devām dzeramnaudu kā maksāja pats brauciens.

Pieminēšu, lētakais taksis, kur esam braukuši, ir Bali. Kad pārrēķinājām uz mūsu valūtu, sanāca tiešām santīmi, es nezinu kā viņi nopelena..labi tas tā. Izbaudījuši nakts dzīvi, nākamā diena,protams, nekāda, gribējās tikai peldēties un vairāk neko. Bet šad tad arī tādas dienas ir vajadzīgas.

Biju dzirdējis, ka Vjetnamā ēd suņa gaļu, tā nelikās kamēr neredzēju savām acīm. Bijām ekskursijā, staigājām pa tādu kā ciematiņu, tur krūmos mētājās izēstas bruņurupuču čaulas un mazus kucēnus turēja kā vistas būrī Tas viss man šķita nepareizi, bet tā viņi dzīvo, tā ir viņu kultūra. Vai es pats esmu mēģinājis suņa gaļu, es nezinu, bet speciāli neesmu sūtījis. Ja kādā edienā bija klāt, to zin tikai viņi.

Pati Vjetnama man asociējās ar klintīm, kalniem upēm un skaistām ainavām, bet mūsu izvēlētajā vietā nevarēja izjust patieso būtību. Tapēc mēs, pāris cilvēki no grupas, nolēmām lidot uz Halong Bay. Visu laiku prātā tās klintis ūdenī,ka man tas ir jāredz obligāti. Ja kāds ir skatījies “Gāzi grīdā” raidījumu, tā ir tā vieta, kur viņi ar mopēdiem devās uz bāru, kurš atrodas uz ūdens. Tad nu esam ieradušies tur, un tur tiešām ir pilnīgi cits skats uz šo apbrīnojamo valsti, tieši tādu kā es iedomājos.

Šīs dienas bija fantastikas. Rāpāmies kalnā no kura paverās skats uz klintīm ūdenī, bet viss nebija tik vienkārši. Neviens pat nenojauta,bet sekoja arī bildinājums.  Kas jādara lai tiktu tajā kalnā, kur jāiet, kam jāpras un viss pārējais būs nākamajā stāstā.

Cerams jums patika un gaidam nākamo piedzīvojumu.

Sekojiet Instagramā – @robertspolins