Autors – Vitāls Germans

Dodamies uz Vidusāzijas pērli – Uzbekistānu un tās galvaspilsētu Taškent

Pašā pilsētas centrā, kaut kāda komuņagas vietā, kas tur stāvējis visu padomju laiku, mūs sveicina viens no nozīmīgākajiem cilvēkiem uzbeku tautas vēsturē – Amirs Timur.

Vispār neticami, cik plaša un ērta ir Taškenta. Tas, kā uzzinājām, “pateicoties” 1966 gada zemestrīcei, kas gandrīz pilnībā iznīcināja seno pilsētas apbūvi un, to atjaunojot, jau tika piedomāts pie modernas plānošanas. Tik daudz parku pilsētā laikam nav nekur citur pasaulē. Ļaužu uz ielām (izņemot tirgu un dažas metrostacijas) ir pārsteidzoši maz. Jaunā arhitektūra ir atturīgi patīkama no ārpuses (uzbekiem patīk izpausties “šikošanā” iekštelpās. Paskatiet video manā profilā no vienkāršo ļaužu airbnb dzīvoklīša Samarkandā, kur mums bija iespēja padzīvot dažas dienas.) Tas attiecas arī uz metro noformējumu. Dažādas greznības pakāpes stacijas ir atsevišķas ekskursijas vērtas. Nu, piemēram, stacija kas veltīta kosmosam un kosmonautiem. Lai gan bieži tajās nav funkcionālu maršruta norāžu, tablo un citu braucējiem ērtu lietu. Toties metro biļetes cena ir 11 centu. Taksis boltam līdzīgā aplikācijā ir tik lēts, ka brīžiem paliek neērti – pusstundas brauciens 1.50 eur. Arhitektūra, kas Uzbekistānai piesaista tūristus ir drusku vienveidīga. Pārsvarā tās ir mošejas un skolas – medreses ar lieliem krāšņiem ieejas portāliem. Taškentā ir karsti (“kā Taškentā” gribētos piebilst veco joku , taču nu jau te ir ciešamie 25-30, nevis 50, kā, piemēram, šogad jūlija beigās). Bet vienalga, ir patīkami piesēst parka pavēni, kur apstādījumos aug baziliks.

Runājot par ēdienu, Uzbeksitāna laikam ir viena no mūsu TOP2 valstīm šajā ziņā. Lūk, īsts plovs, kas tapis 3-tonnīgā kazanā. Anna mielojas ar čurčvaru, kas bija tik garšīga, ka es sev pasūtīju arī vienu porciju. Sanaca arī nogaršo tiko no tandira izvilktām somsām, pēc kurām nācās stāvēt rindā stundu kopā ar milzīgu daudzumu vietējo šī pirādziņveidīgā ēdiena cienītāju. Arī vairums maizes tiek cepts pa vecam – tandiros un tā garšo ..vienkārši labi (baidos, ka mūsu irdinātāju pārbagātā supermārketu maize pēc šī brauciena mums būs grūti “sagremojama”). Svarīgi ir maizei pēc izcepšanas ļaut nedaudz atpūsties, lai neapsvilinātu garšas kārpiņas mutē. Man, protams, tas gadījās, neskatoties uz vietējo brīdinājumiem. Ne tikai ar ēšanu, bet arī dzērienu baudīšanu Taškentā viss ir kārtībā. Lūk, espresso martini – labs, lai gan savādāks, kā jau vairums lietu te.

Un nu atgriežamies svaigā gaisā. Taškentas jaunākais un modernākais parks “Tashkent City”. Kuram apkārt debeskrāpji – Hilton viesnīca, banku mājas utt. Bet te veca padomju parka vietā atklātais un laikam Pepsi sponorētais “Magic city, tā galvenais magnēts – faktiski īsta Disneja pils, kuras priekšā ik stundu dejo strūklakas. Šādu skatu var baudīt no kāda no daudzo restorānu terasēm, sūcot vakara tēju un uzkožot slaveno uzbeku halvu. Atgriežamies pie senās arhitektūras (kā atceramies Taškentā tās nav īpaši daudz). Viena no retajām funkcionējošām medrese jeb musulmaņu skolām netālu no Čorsu tirgus ( par tirgiem un tirgošanos šai pusē būs atsevišķs plašāks stāsts). Pārsvarā tās vairs nedarbojas un tajās iemitinājušies dažādu tūristu suvenīru tirgoņi.

Noslēdzam mūsu ciemošanos Uzbekistānas galvaspilsētā pie valsts Neatkarības monumenta. Un viennozīmīgi sakām: Taškenta ir lieliska! Bet nu pa seno Zīda ceļu tālāk pretī jauniem Vidusāzijas brīnumiem!