Autors – Travelmania.lv

Turcijas pasaku zeme – Kapadokija

Par Turciju dzirdēts un lasīts daudz, jo tā latviešiem ir ļoti iecienīta valsts, uz kuru doties sauļoties, atpūsties un iepirkties. Visvairāk dzirdēts tieši par kūrortviesnīcu plašo klāstu, taču mūs vilina pavisam kas cits, un tā ir brīnumainā zeme Kapadokija. Kapadokija ir reģions Turcijas vidienē, un lai uz turieni nokļūtu, lidojām uz Kayseri, no kurienes vēl stundu jāpavada ceļā ar autobusu. Mūsu galamērķis – pilsētiņa Goreme atrodas tieši Kapadokijas sirdī, taču pa ceļam uz turieni nekas neliecina par to, ka tūlīt jau pelēcīgā un vienmuļā piepilsētas un lauku ainava pārvērtīsies pasaku zemē. Un tiešām – pārsteidzoši krasi, jau iebraucot Goreme ciematā, redzam izrobotās alu mājiņas, un gaisā pāris no saullēkta palikušos un aizkavējušos balonus. Pēc ceļa esam noguruši un diena ir pelēcīga, taču grūti valdīt patīkamo satraukumu un emocijas par šo unikālo vietu. Nekur citur uz pasaules nav tik īpatnēja daba, ar cieta smišakmens klintīm, kurās pilnībā vai daļēji ir izveidotas mājiņas, un visa pilsēta sabūvēta kā termītu midzeņi, vai feju būdiņas, ar ko bieži mēdz šo vietu salīdzināt aprakstos.

Kā jau vienmēr, dodoties ceļojumā, esam paredzējuši ne tikai paši izbaudīt ceļojumu, bet arī to uzfilmēt un parādīt Jums, un šoreiz, pirmo reizi, mums pievienosies cits latviešu ceļotāju pāris – Ivars un Lelde Cīruļi, kas Turcijā jau ir kādu laiku pirms mums, un šobrīd jau ir ceļā uz Kapadokiju. Tad no dodamies uz pirmo viesnīcu, lai sagaidītu savus ceļabiedrus.

Par viesnīcu – galvenais ir skats! Pēc tā, un tikai un vienīgi tā vadījāmies, lai atrastu pirmo naktsmītni, jo agrā rītausmā virs Kapadokijas lido simtiem gaisa balonu, un lai baudītu šo maģisko skatu, ir svarīgi atrast pareizo viesnīcu, un tieši tādu mums arī izdevās atrast. Istabiņas nelielas, taču komfortablas, iekļuatas brokastis, un cena – 35 eur par nakti.. Nav dārgi, it sevišķi ņemot vērā brīnišķīgos skatus un privātumu, ko varēja baudīt uz viesnīcas terases. To visu jau nākamajā rītā pilvērtīgi izmantojām, lai tiktu pie brīnišķīgām bildēm, garās krāsaina auduma kleitās, ko no Latvijas līdzi paņēmusi Lelde. Turpat viesnīcā sarunājam zirgu izjādi, kas arī ir viena no lietām, ko noteikti jāizmēģina Kapadokijā, jo tā, galu galā ir arī zirgu zeme, kā to dēvēja senos laikos. Redzot zirgus, kas mums tika piešķirti izjādei, palika šo dzīvnieku drusku žēl, jo tie nav nekādi lielie arābu zirgi, bet gan mazāka auguma un pēc skata mazliet saguruši rumaki. Ivaram un Eduardam, kuru svars grozās ap simts kilogramiem, piešķir vislielākos rikšotājus, bet drīz vien saprotam, ka nekāda rikšošana nebūs un zirgus, vienu pēc otra lielā karavānā dzen kalnos. Turpat arī saprotam, kam noder iedalītās ķiveres, jo zirgi balansē pa šaurām klinsu takām, šļūc pa smilšainām nogāzēm, lien caur tuneļiem un vispār ir meistarīgi kalnu pārgājienu eksperti, kas arī izskaidro zirgu nelielo izmēru. Neko tādu neviens no mums nebija ne gaidījis, ne pieredzējis, un šī noteikti bija ļoti interesanta pieredze, visnotaļ labs veids, kā iepazīties ar Kapadokijas ielejām. Visvairāk izjādē redzējām Rožu ieleju, jeb Rose valley, kurā arī sagaidījām saulrietu. Skati, nu tiešām fantastiski. Kur vien skatiens sniedzas, sarkanīgas klintis, šur tur izrobotas ar lodziņiem, kāda nodrupusi un atklāj, ka tur agrāk ir bijusi iekārtota istaba.. Kopumā tas, kā daba ir devusi iespēju cilvēkiem dzīvot šinī reģionā alās, ir ļoti interesanti. Porainais akmens ir gana izturīgs pret mitrumu un iebrukšanu, taču arī gana labi padodas grebšanai, kas atļauj izveidot pat milzu zemzemes pilsētu veidojumus, tuneļus ar sarežģītām ventilācijas šahtām, un kas to lai zin, varbūt vēljoprojām mūsdienās ir vairākas slēptās mītnes un pat pilsētas. Dažas no senajām pilsētām ir atvērtas tūristiem un tās ir iespēja pašiem izstaigāt. Šo brīnumu grūti parādīt bildēs un video, jo ložņāšana pa šauriem tuneļiem neizskatās tik grandiozi, taču ejot tur pašam, ir sajūta, ka tuneļi nekad nebeidzas un apzinoties, ka mums pieejama ir tikai maza daļa noz zemzemes pilsētas, pārņem liela bijība pret šo pazemes infrastruktūru un ļaudīm, kas to savulaik izveidojuši. Šādas senās pilsētas Kapadokijas reģionā ir vairākas, un vienu no tām apmeklējām arī mēs – Derinkuyu. Svarīgi piebilst, ka lai tur nokļūtu, paši braucām ar Ivara un Leldes izīrēto mašīnu, ar kuru arī vēlāk dosimies pāri teju pusei Turcijas, lai nokļūtu Antālijā. Īrēt auto Turcijā ir izdevīgi, tas maksā lēti un braukšana ir salīdzinoši droša, tas ir, krietni drošāka, kā tālākās Āzijas valstīs, taču jāņem vērā, ka noteikumus šeit mēdz neievērot. Izstaigājuši pazemes labirintus, pa ceļam apskatījām arī Ihlara ieleju, kas tuksnešainajā apārtē kā kanjons iegrauzies lielā zemes plaisā, kurā arī akmens klintīs izgrebtas senas baznīcas, saglabājušās kopš laikiem, kad kristiešu bēgļi slēpās no valdošās islāma varas. Braucot atpakaļ uz Goreme, redzējām ķirbju laukus, čili piparu, vīnogu, kokvilnas un paprikas laukus, aitu un kazu barus, vairākas čigānu nometnes.. Vispār turki ir lieli lauksaimnieki un ražotāji, šķiet ka katrs zemes pleķis, kas ir auglīgs, tiek arī apsaimniekots.

Goreme sagaida ar saulrietu un mūsu skaistāko viesnīcu, Kayakapi premium caves, kas izveidota autentiskos alu dzīvokļos, ieturēta greznā turku stilā ar lielisku pieczvaigžņu servisu un spa, siltu baseinu un skatu.. ziniet, pirmā viesnīca ar skatu tomēr šo pārspēja, taču skats nebūt nebija slikts arī šeit, jo kad baloni lido, tie lido visur. Mūsu lielākais piedzīvojums sāksies jau rīt, un tas protams būs lidojums ar gaisa balonu. Gaisa balona prieks nemaksā lēti, un atkarībā no jūsu rezervācijas laika, izvēlētās firmas un sezonas, cenas var svārstīties no 150 līdz pat 1000 eiro par personu, taču vidējā cena izskatot vairākus piedāvājumus bija ap 300 eiro. Bet ziniet, kur tad vēl lidot ar gaisa balonu, ja ne Kapadokijā, kur saullēktā gaisā paceļas simtiem balonu, lai pildītu debesis ar krāsām un ļautu izbaudīt ainaviskus skatus no putna lidojuma. Balonu tiešām daudz, taču tie lido pilnīgā mierā, un mēs tik varam baudīt šo pieredzi un priecāties par to, ka esam šeit un tagad. Ne vienmēr laikapstākļi balona lidojumam ir ideāli piemēroti, taču Kapadokijā esot trīs līdz četras dienas, visai droši ka ar garantiju kādā no tām laikapstākļi būs labi, un ar balonu varēsiet izlidot. Ieleja tam ir ļoti piemērtota vieta un tāpēc arī šeit šī tradīcija ir izveidojusies. No augšas daba atgādina svešu planētu, jo nekas no tā, ko redzam, neliecina par mums pierasto. Starp citu arī top skaidrs, kāpēc šeit tika uzņemta daļa no zvaigžņu karu filmas. Lieliska pieredze visiem, arī, kam bail no augstuma, kā piemēram man un Leldei, jo balonā ļoti mierīgi un maigi šīs te bailes tiek pārvarētas, beigās par to vēl iedod medaļu un šampanieti!

Svarīgākais Kapadokijā ir izdarīts un atlikušo laiku izmantojām lai izstaigātu katru ieleju, taisījām vairākas fotosesijas gan ar garajām auduma kleitām, gan vienkārši tāpat, jo te katrs stūris šķiet lieliski piemērots unikālām bildēm. Ēdām gardus turku ēdienus, paviesojāmies arī pie vietējiem lauciniekiem, lai paskatītos, kā viņi šos ēdienus gatavo. Saulriets, saullēkts.. un kas par saullēktu! Nospriedām, ka lai pilnvērtīgi izbaudītu gaisa balonu fenomenu, ir nepieciešami trīs rīti Kapadokijā – vienā tu pats izlido ar balonu, otrā vēro tos no viesnīcas jumta vai terases, un trešajā esi balonu pacelšanās vietā. Tad nu mēs rīta agrumā meklējām balonu pacelšanās punktus, un pa tumsu neko neredzējām.. līdz brīdim kad baloni sāk iedegties. Kā milzīgas un krāsainas spuldzes, kā maisi, kas pamazām pildās ar karsto gaisu, un cik daudz viņu visapkārt! Tas brīdis, kad rīts sāk aust, un gaiss pildās ar baloniem, uz mūžu paliks atmiņā kā ļoti sirreāls un īpašs. Uzkāpjot uz klints virsotnes, balons var pielidot arī tik tuvu, ka uz brīdi var aprunāties ar lidotājiem vai pat iedot pieci!

Iespaidiem bagāti, esam gatavi doties uz Antāliju, kur mūs gaida Turcija, par kādu esam dzirdējuši – pieczvaigžņu viesnīca pludmalē ar viss iekļauts, tirgus un atrakciju parki. Viss, ko pieredzējām Kapadokijā bija kā sapnis, jo pavisam noteikti varu apgalvot, ka te ir cita pasaule. Turcija ir milzu valsts, un braukšana ir gara, esam izlēmuši pa ceļam atrast rozā sāls ezeru Tuz, kas tiešām tulkojumā arī nozīmē – sāls. Negaidījām, ka šis ezers būs grūti pieejams, jābrien pa dubļiem un pēctam sāls kristāliem, un bez netīrām kājām neiztikt, kā arī liels ieteikums – ņemiet gumijas čības. Redzējām, kā hozironts saplūst un zilās debesis saiet kopā ar rozīgo sāls ezera spoguli. Reti kur šādu skatu var novērot un tāpēc vien šeit ir vērts iegriezties. Pārbrauciens neizpaliek bez piedzīvojumiem, kad navigācijā norādītais ceļš kalnos izrādās vēl nav pabeigts, ir slēgts, un ne vienu reizi vien izbraucām cauri “ceļš slēgts” zīmei, jo atpakaļ griezties vienkārši negribējās. Vietējo padomi un paļaušanās uz likteni mūs tomēr aizveda uz Antālijas piepilsētu Kemeru, kur palikām Rixos Beldibi viesnīcā, kopā ar Ivaru un Leldi to safilmējām, vakarā aizbraucām uz Antāliju, nedaudz to apskatīt un protams, atrastu kādu veikalu, un to tur ir ļoti daudz. Īpaši pārsteidza drēbju tirgus, kurā var atrast ārkārtīgi skaistas un greznas kleitas, it sevišķi vakarkleitas un kāzu kleitas. Arī cenas patīkami pārsteidza, un ja būtu lielāka bagāža, vairāk laika un enerģijas, noteikti izmantotu iespēju un iegādātos kādu štāti. Pēc divām dienām Rixos, Cīruļu pārim jau jādodas uz Latviju, taču mēs vēl nākamo dienu pavadījām izmantojot iespēju doties uz atrakciju parku Land of Legends, kas arī ir iekļauts viesnīcas viesiem. Atrakciju parks iespaidīgs, gan ūdens, gan parastie karuseļi, delfīnu šovs, liels iepirkšanās ciemats, viss, ko vien varētu vēlēties atrakcijās, bet pati labākā lieta bija nelielais cilvēku skaits, jo rindās mēs laiku pavadījām ļoti maz, ja tādas vispār bija. Noteikti ir tā vērts braukt rudenī, laiks fantastisks – 25 grādus silts, un cilvēku tiešām nav tik ārkārtīgi daudz, kā tas varētu būt vasarā.

Visu šo piedzīvojumu varat noskatīties mūsu video sērijās Ceļo ar Ediju youtube kanālā, kā arī Ceļot bez robežām televīzijas raidījumā, kuru arī var atrast youtube. Turcijā ieguvām daudz krāsainus un spilgtus iespaidus, un galvenokārt jau tieši Kapadokija iedeva to eksotisko piedzīvojuma garšu, jo arī daudzi draugi un paziņas pēc mūsu atgriešanās, skatoties bildes, teica ka ir pārsteigti par tādu krāšņumu un it sevišķi – daudzajiem baloniem. Ieguvām ne tikai piedzīvojumu, bet arī draugus Ivaru un Leldi Cīruļus, ar kuriem noteikti vēl brauksim ceļojumos, jo ir forši atrast domubiedrus un ceļotājus, kam arī svarīgi ir ne tikai pašiem izbaudīt piedzīvojumu, bet arī parādīt to citiem.

Brauciet uz Turciju, Turcija ir ļoti labs galamērķis, no Latvijas ērti aizlidot, un piedāvājumu kūrortviesnīcām netrūkst, taču atceraties arī iziet ārpus viesnīcas komforta, un nebaidaties piedzīvot īsto Turciju!