Autors – Travelmania.lv

Randiņš Venēcijā

Braucām vasaras Eiropas roadtripā, un nakti pavadījuši ceļā, jo naktī braukt ir vieglāk un ātrāk, esam Itālijas ziemeļos, ar skaidru galamērķi – kalni! Kalni un tieši Dolomīti ir mūsu galamērķis, bet.. Bet ko lai citu iesāk, ja redzi zīmi Venēcija 26 km? Kas gan cits atliek, ja ne mesties kārtējā piedzīvojumā un paņemt nelielu līkumiņu no sava mērķa, jo cik tad bieži dzīvē sanāk tā vienkārši braukt garām Venēcijai!

Ir augusta sākums, un tūrisma sezona rit pilnā sparā, un būtu šeit braukuši dienas vidū, visticamāk šo līkumu nemestu, un pilsētai pabrauktu garām, jo ar ko tad tieši ir slavena Venēcija – protams, ka ar pārlieku lielu tūristu plūsmu vasaras sezonā, no kā mēs noteikti labprātāk izvairītos. Par laimi, pulkstens ir nedaudz pirms sešiem rītā, kad braucam pa lielo tiltu, kas savieno pilsētu ar sauszemi. Atraduši autostāvvietu un apbruņojušies tikai ar mazu mugursomiņu, kameru un naudu, esam gatavi iepazīt slaveno pilsētu.

Par Venēciju zinu daudz no mākslas vēstures stundām, jo te ir ārkārtīgi daudz renesanses mākslas un arhitektūras. Slavenais Svētā Marka laukums, Murano darbnīca, Svētā Marka bazilika, Dodžu pils, neskaitāmie izgreznotie tiltiņi.. Principā visa pilsēta ir viens liels mākslas piemineklis, kas tā arī patiešām ir, jo visa Venēcija ir UNESCO kultūrvēstures mantojums, ko drīkst tikai un vienīgi restaurēt nemainot senatnīgo izskatu. Šis likums gan, manuprāt nedaudz iešauj Venēcijas kājā, tēlaini izsakoties, jo diemžēl uzturēt senatnīgu māju un atjaunot to ir krietni dārgāk, nekā atjaunot to modernā stilā, jo iedomājieties, kāda varētu būt santehnika vien šinīs vairāku gadsimtu senajās mūra ēkās, kuru pamati grimst un mirkst jūras ūdenī nepielūdzamā tempā… Kas arī ir iemesls, kāpēc Venēcija pamazām kļūst par spoku pilsētu – arvien mazāk vietējo iedzīvotāju cenšas šeit palikt uz dzīvi, jo ir dārgi, skaļi, un visbiežāk itāļi šeit brauc strādāt un paliek dzīvot tikai sezonas laikā, kad nāk tūrisma masas. Pilsēta – muzejs, pilsēta – labirints un pilsēta – glezna! Tiktiešām, tik unikāla un skaista ir tikai viena, un tā ir Venēcija. Te neredzēsiet automašīnas, jo visa satiksme notiek pa ūdeni un ar kājām, pilsēta izvietota uz vairāk kā 100 mazām saliņām, kas savienotas ar tiltiem un tiltiņiem, un ainava tiktiesām ir burvīga, kā senās ēkas atspoguoļojās kanālu vilnīšos. Protams, ar šo faktu Venēcija ir slavena visā pasaulē, taču mazāk populārs ir fakts, ka tā gadsimtiem ir bijusi svarīgākā Eiropas ostas pilsēta ceļā uz Āziju un ka tā joprojām funkcionē kā viena no nozīmīgākajām Itālijas ostām. Esot izolēta salu pilsēta, Venēcija tomēr ir liels kultūras un politiskais centrs.

Gondolieri ir profesija, kas ir tikai Venēcijā

Pastaigājoties pa šo pilsētu, brokastīs apēdam konditorejā svaigi ceptas bulciņas ar gardu kafiju, un esam pat nedaudz priecīgi par to, ka viss vēl ir slēgts, jo cilvēku uz ieliņām tiešām vēl ir salīdzinoši maz. Baudīt muzejus un baziliku iekštelpu greznās mozaīkas un stikla pūtējus šeit ir jābrauc ziemas laikā, kad cilvēku ir mazāk, taču tagad mērķis mums ir viens – izstaigāties, redzēt galveno Marka laukumu, lielo torni, lielo baziliku, uzņemt Venēcijas auru un protams, izbraukt ar gondolu. Gondolas un to airētāji, gondoljēri, ir sena profesija, kas agrāk bija nepieciešama, lai pārvietotos pa kanāliem, taču mūsdienās to izmanto tūristi, lai noķertu romantiku un senatnes auru. No rīta jauki vērot dažādos gondoljērus, kā tie atsedz greznās gondolas un tās uzpucē – smailās laivas tiktiešām ir greznas, ar bronzas rotājumiem, samta sēdekļiem un spilveniem. Ar gondolu var izbraukt nelielas grupas braucienā, kas maksā 20-30 eiro no personas, taču par 80 eiro varat izīrēt visu gobdolku tikai sev. Par šādu greznību ilgi nav jādomā, par cik cenu starpība privātajai tūrei ir tik maza, un atradām arī rsavu gondoljēru. Piedzīvojums tiešām skaists un romantisks, un iedeva punktu uz i šim skaistajam randiņam, jo kad pēc pāris stundām pulsktens jau tuvojās 12, cilvēku jūras sāka ieplūst pilsētā, kafejnīcu terases un ielas pildīties un burzma pamatīgi pieņēmās spēkā. Ne mirkli nenožēlojām agro rītu, to, cik mierīgi varējām vērot skaisto pilsētu un to, kā tā mostas. Ceram, ka Venēcijas liktenis nebūs zem ūdens un grimšana mitēsies vai kaut kādā veidā tiks samazināta, jo būtu bēdīgi šo skaistumu pazaudēt. Paldies pilsētai un paldies Itālijai par tās skaistumu un bagātību!