Autors – Sintija Dzerkale

ATLANTIJAS PĒRLE MADEIRA

Iepazīšanās ar Funšalu. 

Pēc 15 lidostās un gaisā pavadītām stundām esmu sasniegusi galamērķi. Atlantijas okeāna pērle, Krištianu Ronaldu dzimtene, sala, kas apbur ar iespaidīgiem kalnu un dabas skatiem, vieta, kur visa gada garumā baudāms maigs subtropu klimats – tā ir Madeira. 

Madeira ir mājvieta aizvēsturiskajiem laurisilva mežiem, senām tradīcijām un slavenajam Madeiras vīnam.

Izkāpjot no lidmašīnas, jūtama salda, garšīga smarža. Vēlāk pilsētā redzu, kāpēc – te viss zied! Braucot no lidostas uz Funšalas centru, brīnos un priecājos par visu, ko redzu – majestātiski kalni, serpentīni, izslējušās palmas, saguruši banānkoki, un turpat arī mirdzošais Atlantijas okeāns. 

Šoferis stāsta, ka no 1994. gada Madeirā ļoti strauji sākās tuneļu būvniecība. Šobrīd to ir aptuveni 150. Ievērojamu daļu šo remontdarbu finansējusi Eiropas Savienība. Izbūvētie tuneļi pavēra plašas iespējas kā vietējiem, tā tūristiem. Ceļš no lidostas uz Funšalas centru, piemēram, agrāko 90 minūšu vietā nu ilgst vien 25-30 minūtes. 

Vaicāju šoferim, vai uz līkumainajiem ceļiem bieži notiek automašīnu sadursmes. Bieži neesot, bet laiku pa laikam gadās. Vietējie ceļiem ir pieraduši, bet tūristi cenšas braukt piesardzīgi.

Funšalā jūtama liela rosība. Skaļas draugu kompānijas, talantīgi ielu muzikanti, pārīšiem piepildītas restorānu terases un fonā – Atlantijas okeāna viļņu šalkoņa. 

Krāšņā Funšala – botāniskais dārzs, Madeiras vīni un brauciens ar pītām ragavām.

Rīts iesākās ar gleznainu pastaigu Madeiras botāniskā dārza teritorijā. Dārzs atrodas aptuveni 10 minūšu brauciena attālumā no Funšalas centra. Botāniskais dārzs ir viena no Madeiras krāšņākajām vizītkartēm, kur atrodami vairāki simti tropisko augu un ziedu no visas pasaules. Viljams Reids botānisko dārzu izveidoja 1960. gadā. Tolaik visi, kas devās ciemoties pie Reida, zināja, ka ir jābrauc ar jaunu stādu. Mūsdienās dārzs apmeklētājus priecē ne vien ar košajām dobēm, bet arī dažādu eksotisko putnu dziesmām. Lai nesteidzīgi apskatītu dārzu, nepieciešamas divas, trīs stundas. 

Izmetuši nelielu līkumu cauri Funšalas vecpilsētai, kas omulīgi izkārtojusies starp okeānu un kalniem, devāmies uz vienu no Madeiras mīlētākajām vīna darītavām – “Blandy’s wine lodge”. Vīna darītavu Blendiji kūrē no paaudzes paaudzē, nu jau vairāk nekā 200 gadus. Šobrīd vīna darītavā glabājas aptuveni 650 mucu un tvertņu, kurās tiek turēts labākais no vīniem – veidots ar tradicionālo “canteiro” metodi. Pēc iepazīšanās ar vīna darītavas vēsturi, vīnus iespējams arī nodegustēt un iegādāties.

Nākamā pietura: tirgus Mercado dos Lavradores. No krāšņiem ziediem, stādiem un sēklām, līdz svaigiem augļiem, dārzeņiem un nupat izzvejotām zivīm. Tirgū iespējams ne vien piemeklēt garšvielas vakariņu galdam, bet arī mīļi aprunāties ar tradicionālos, krāsainos tērpos ģērbtām ziedu pārdevējām un raudzīt, kā tiek fasētas zivis. 

Dienas plāna turpinājumā – brauciens ar Madeiras gaisa trošu vagoniņu. Aptuveni 15 minūšu ilgajā braucienā iespējams baudīt Funšalas skaistākās panorāmas. Galapunkts – neliels ciems Monte. 

No Montes kalnu ciemata vērojams glīts skats uz pilsētu un Funšalas līci. Tāpat šeit ir iespēja izstaigāt Montes pils dārzu, kura lepnums ir apmēram 100 000 dažādi eksotiski košumaugi. 

Atpakaļ uz Funšalu gan nedodamies ar gaisa trošu vagoniņu, bet daudz modīgāku braucamo – pītām ragavām “Monte sledge”. Ragavās ir divas sēdvietas, katru no tām pavada divi baltās drānās tērpti stūrmaņi, kas ragavas stumj, pietur, un, ja nepieciešams, izmanto savus zābakus, lai bremzētu. Brauciens nav ilgs – divu kilometru garais ceļš tiek pievarēts mazāk nekā desmit minūtēs, taču emocijas ir neaizmirstamas. Montes ragavu braucieni notiek kopš 19. gadsimta – toreiz tas bija ērts transporta līdzeklis, lai no Montes ciemata nokļūtu Funšalā.

Pastaigas pa mākoņiem jeb pārgājiens Pico do Ariero – Pico Ruivo. 

Ekspedīcijā devos kopā ar vāciešu tūristu grupu. Ar nelielu busiņu ap deviņiem no rīta izbraucām no Funšalas un pēc nepilnas pusstundas bijām Pico do Ariero – vietā, no kuras sākām pārgājienu. Te iespējams ieturēt kafijas pauzi, arī iegādāties kādu suvenīru, apmeklēt labierīcības – priekšā garš ceļš.

Ceļš no Pico do Ariero uz Pico Ruivo ved pa stāvām nogāzēm, kas klātas smaržīgiem eikaliptiem un lauru kokiem. Vērojām greznas ainavas – izslējušos kalnus, kas brīžiem paslēpās aiz mākoņu segas un meža ugunsgrēku pārcietušus “silver trees”, klausījāmies putnu čalošanā un baudījām eksotisku ziedu smaržas.

Mūsu ekspedīcija deviņu kilometru garumā ilga aptuveni sešas stundas, pa ceļam ieturot vien divas nelielas pauzītes. Saprotams – aiz mums mina vēl vairākas tūristu grupas. Dzirdēju arī latviešus. Ceļi šauri, dažbrīd nepārredzami, tāpēc kavēties nevarējām. 

Pa ceļam jāšķērso arī vairāki tuneļi, kuru izstaigāšanai nepieciešams lukturītis un īpaša piesardzība.

Piedzīvojām gan karstu sauli, gan stipru vēju un lietu. Pēc aptuveni četrām ar pus stundām sasniedzām nelielu “atpūtas bāzi”, kurā bija iespējams atvilkt elpu, apmeklēt labierīcības, iestiprināties. Te mums tika dots stundu garš brīvais laiks. Tie, kas vēlējās, varēja kāpt uz Pico Ruivo skatu punktu – pusotru kilometru augšup. Un Madeiras augstākā virsotne (1861 metrs) Pico Ruivo tika sasniegta! 

Tālākais ceļš bija medusmaize – vairāk līdzens. Ātri vien nokļuvām stāvlaukumā, no kura devāmies atpakaļ uz Funšalu. Žēl to, kas bija ieradušies ar savu auto un atstāja to sākumpunktā Pico do Ariero – viņiem nācās iet šos līkločus arī atpakaļ.

Dažbrīd (piemēram, kad sev priekšā ieraudzīju 200 stāvus pakāpienus uz augšu) gan domāju, ka otrreiz šo maršrutu neietu, bet nu, atpūšoties viesnīcā, tomēr teikšu – labprāt ietu vēlreiz un vēlreiz. Pastaigas pa mākoņiem – tas ir to vērts! 

Madeiras centrālās daļas un rietumu aspkate.

20 minūšu brauciena attālumā no Funšalas centra atrodas vēl kāds ļoti gleznains skats – Curral das Fleiras, kas ir šīsdienas ekskursijas pirmais pieturpunkts. Vietējo vidū šī vieta tiek dēvēta arī par “Valley of the Nuns”. Savulaik uz minēto ciemu tika sūtītas meitas, kas līdz 30 gadiem vēl bija palikušas neprecētas. Šobrīd Madeirā norit diskusijas par to, vai šajā vietā vajadzētu būvēt gaisa trošu vagoniņu. Šobrīd vairāk vietējo ir pret.

Kā nākamo apmeklējam Cabo Girao. Tas ir 580 metru virs jūras līmeņa augstumā esošs skatu laukuma paplašinājums, kas būvēts no stikla. Uz tā stāvot, rodas sajūta, ka pastaigājies pa zilu gaisu. 

Brauciena pa Madeiru laikā redzu neskaitāmas banānaugu (augi, ne koki – tā man paskaidro) plantācijas. Tie te ir dažādu šķirņu, garumu un platumu. Augļu novākšana prasa smagu darbu. Ņemot vērā, ka jaunieši mūsdienās izvēlas strādāt ne ar rokām, bet galvu, un priekšroku dod studijām, ne dzimtas aroda turpināšanai, banānaugu plantāciju nākotne Madeirā un citviet ir neskaidra. 

Tālāk dodamies uz rietumiem. Pēc aptuveni stundu gara brauciena cauri lietum, vējam un biezai miglai, sasniedzam pilsētiņu Porto Moniz. Kā stāsta gide Sonja, Madeirā ļaudis ģērbjas kā sīpoli – kārtās. Izejot no mājas, var spīdēt saule, bet stundu vēlāk –  nākties cīnīties ar spēcīgām lietusgāzēm.

Porto Moniz vietējo vidū pazīstama ar saviem dabiskajiem klinšu peldbaseiniem, kas savienoti ar betona pastaigu takām pludmales joslā. Viens no peldbaseinu kompleksiem ir aprīkots ar zviļņiem, izbūvētiem pakāpieniem un margām, kamēr otrs ir tāds, kādu daba to radījusi – mežonīgs. Pirmajā par ieeju tiek piemērota simboliska maksa, tomēr tas ir tūristiem daudz draudzīgāks – krastā darbojas arī glābēji. 

Pusdienojam omulīgā kafejnīcā turpat, netālu no peldbaseiniem. Sonja iesaka vietējo ļoti iecienīto zobenzivi Espadu, kas tiek pasniegta kopā ar banānu un marakuju. Mēli var norīt! 

Pa ceļam vērojam Madeiras stāvos krastus un pastkartīšu cienīgās panorāmas. Piestājam pie ūdenskrituma Veu da Noiva jeb “Līgavas plīvura”. Kāpēc tāds nosaukums? Ūdenskrituma forma atgādina līgavas plīvuru.

Drīz vien sasniedzam arī pēdējo šīsdienas pieturpunktu – rosīgo Camara de Lobos pilsētu. Tās krastā piestājušas vairākas jahtas, dzirdamas bērnu čalas, ļaudis bauda labo laiku un ūdenspriekus. Pilsētas ielās iespējams aplūkot izstādi – vietējie mākslinieki no okeāna izskalotiem atkritumiem un mājās nenoderīgām lietām izveidojuši mākslasdarbus, aicinot saudzēt dabu. 

Turpat, kafejnīcā pilsētas centrā, Sonja mani pacienā ar kādu karstās dienās īpaši iecienītu dzērienu – Nikita. Tas ir alus, ananasu sulas un saldējuma kokteilis. Garšo neparasti, bet labi. 

Seko Instagram – sintija.explores