Autors – Martins Linē

Ar auto uz Zakopāni

Brauciens uz Polijas Tatriem ar mašīnu man atklāja citādāku Poliju nekā tā man līdz šim šķita. Polija laikam jau kā vairumam cilvēku asociējas ar šķietami nebeidzamiem ceļiem, garām stundām, kuras pavadītas auto šofera vai līdzbraucēja krēslā šķērsojot šo valsti, lai nokļūtu kādā citā galamērķī šeit Eiropā. Arī šoreiz neizpalika daudzie kilometri un garās stundas,bet atšķirībā no citām reizēm galamērķis bija Polijas robežās, Polijas Tatros – Zakopanē.

Ideja uz Zakopani doties ar mašīnu radās iespaidojoties no šeit facebookā esošajām latvieši ceļotāju grupām. Nevarēja nepamanīt,ka pēdējos gados Zakopane ir ļooti populārs tautiešu galamērķis, nu tad nolēmām doties arī mēs.

Šim īsajam tripiņam “ Ar auto uz Zakopani” nebijām neko iepriekš saplānojuši , vienīgais kas tika izdarīts laikus bijs norezervēta viesnīca ar brokastīm Zakopanē.

Ņemot vērā ,ka mums nebija nekāda konkrēta plāna ,visu ko darīsim ,kur iesim ,kā nokļūsim utt., sākām to visi pētīt tikai ierodoties Zakopanē, vienīgi vēl pa ceļam braucot pēc kāda facebook’ ieteikuma laicīgi nopērkam funikuliera biļetes, kurš mūs uzvedīs augšā Tatru kalnos ( Kasprowy Wierch) , kur sākas vairākas pārgājienu takas.

Kaut kur viesnīcā esam paķēruši karti, kurā ir atzīmētas kalnu takas ,papētot šo karti ,mūsu pirmās dienas pārgājiena izvēle krīt par labu sarkanajai’ takai ,kuras nosaukumu ,protams, tāpat kā nevienas citas takas nosaukumu neatceros.

Viena no lietām ar ko man Zakopane paliks atmiņā ir guļbūvju ēkas. Esot tur ļoti acīs krita tur esošās skaistās koka būves , ko pamanīju gan pašā pilsētiņā ,gan tās tuvumā. Kā ,piemēram ,šī māja kaut kur kalnu ielejā.

Jau pirmajos takas metros visapkārt paveras fantastiski skati un rodas sajūta, ka 1100km garais pārbrauciens no Rīgas nebūs bijis veltīgs.

Ik pa laikam takās ir kāds posms ,kur jāiesvīst nedaudz vairāk un kas reizē šos pārgājienus padara interesantākus.

Šeit skaistajos Polijas Tatros šo pāris dienu laikā redzam daudzus jo daudzus kalnu taku staigātājus , šķiet, ka šeit sabraukuši visi, cilvēki, kas uz aci spriežot pēc to ekipējuma , iešanas vai pat skriešanas tempa ir ļoti pieredzējuši haikotāji , tajā pat laikā sanāca satikt’ dažus censoņus džinsos un ar cīgu zobos, vai kā šajā foto sievieti – mūķeni .

Mēs katrā no dienām savos pārgājienos apvienojām vairākas takas tādējādi dodot sev iespēju redzēt pēc iespējas dažādākas ainavas ,skatus – kalnu ezerus , egļu mežus, ielejas un pa kādam ūdenskritumam.

Ik pa laikam sanāk šķērsot kādu kalnu upīti, strautu , kur ērti var atveldzēties ar ledaini auksto ūdeni.

Pēc internetā lasītājām ceļotāju pieredzēm, komentāriem bijām sapratuši, ka Zakopanē viss ir par un ap cilvēku pūļiem, rindām.

Cilvēki, gan kalnos ,gan pašā pilsētiņā, restorānos bija daudz, bet laikam bijām pat noskaņojušies, ka būs krietni trakāk.

Abas dienas, kurās devāmies kalnos mums bija paveicies ar laikapstākļiem

Tikai otrajā dienā uz īsu brīdi, uz vienas no tuvumā esošajām virsotnītēm bija uzķēries mākonis, kurš neko vairāk kā nelielu satraukumu ,ka nu gan tūliņ dabūsim lietu tā arī neatnesa .

Pirmajā dienā savu 30km garo staigāšanu pa kalniem noslēdzām ar Tatru kalnu lielākā ezera -Morskie Oko apskati, pēc kura gan vēl 8km ar kājām devāmies uz autobusu ,kas mūs nogādāja atpkaļ Zakopanē

Lai dotos uz Tatriem vajag divas lietas – gribēšanu to darīt un ieplānot laiku kad to darīt un pārējais jau pēctam būs.

Vai es iesaku doties uz Zakopani un apskatīt Tatrus ? Jā ,100% ,man šis brauciens parādīja citu Poliju, nekā es to pazinu līdz šim.

Sekojiet IG : @martin_linee ; @ml_linee