Autors – Sigita Cimermane

Kilimandžāro virsotne

Stāsts, kā mēs ar vīru 18.11.2020. sasniedzām Uhuru Peak jeb Brīvības virsotni Kilimanjaro kalnā, Tanzānijā, 5895m. 

Uzkāpt Kilimandžāro virsotnē var pa vairākiem maršrutiem, kur katram savi plusi/mīnusi. Pēc rūpīgas izpētes, es izvēlējos Marangu route, kas ir ātrākais un lētākais ceļš, un kurā vienīgajā nakšņošanai ir koka namiņi. Citos ceļos gulēšana ir teltīs, līdz ar ko vajag vairāk pavadošo personu, kas visu nes. Mums diviem kāpējiem līdzi nāca 9 cilvēki – 2 gidi, pavārs un 6 porteri (vīri, kas nes mantas, pārtiku, ūdeni). Paši nesam tikai “dienas somas”, kas sver ap 7-8kg, jo iekšā ir 4l ūdens, siltākas un lietus drēbes, pusdienas un našķi, cimdi, cepure, aptieciņa, foto un telefons, u.c. sīkumi. Izvēlētā maršruta lielākais mīnuss ir straujā kāpšana augstumā, lieli dienas augstummetri, aklimatizācijas trūkums, attiecīgi liels risks tikt pie augstuma slimības un zems virsotnes sasniegšanas rādītājs. Mēs izvēlējāmies dzert zāles pret augstuma slimību (nemaz negribu zināt, kā būtu bez tām), kurām blakusparādība ir ļoti bieža vajadzība uz wc un tirpstoši pirksti. 

Mūsu konstatētās un vēlāk arī gidu teiktās galvenās atziņas, lai tiktu augšā bija: labi ēst un gulēt, saglabāt mieru un vēsu prātu, un klausīt gidus. Mūsējie gidi bija ļoti pieredzējuši (katrs vairāk kā 100x bijis virsotnē) un zinoši, lai pilnībā viņiem uzticētos. Aprīkojums mums bija tiešām labs, noskaņojums pozitīvs un mērķis skaidrs – nevis baudīt procesu, bet sasniegt virsotni. Likās, ka ar to pietiek, bet kāpiens izrādījās neaprakstāmi smags un izaicinošs. Noteikti grūtākais, kas piedzīvots. Taču, kā teica mūsu galvenais gids Tino: “Pains are temporary, but glory lasts forever!”. 

Ja kāds no mūsu draugiem arī izdomās šo piedzīvot, pastāstīšu sīkāk par visu, bet svarīgi ir labi sagatavoties fiziski un būt morāli gatavam augstuma ietekmei un dabas varenībai, kurai var tikai pielāgoties un pieņemt, bet ne ietekmēt. 

1.diena: Marangu gate 1879m Marangu Huts 2720m, 8km.

Vieglākā no dienām. Pārgājiens cauri lietus mežam. Silts, slapjš, dubļains un lietus. Pirmajā nometnē no 100 kāpēju vietām, aizņemtas tikai 5 – mēs, 2 vācieši un 1 tanzānietis. Viss kluss un mierīgs, un galvenais tīrs. 

2.diena: Marangu Huts 2720m – Horombo Huts 3720m, 11km.

Jau atkal viegla diena. Sākums cauri lietus mežiem, tālāk vajadzēja būt krūmājiem, bet pirms mēneša viss nodedzis. Skats baiss – viss melns, vietām vēl kūp zeme, vējš dzenā pelnus, asa deguma smaka. Vietās, kur ir upītes un strauti, kā rēgi aug šeit tik raksturīgie ziedoši koki – paši apdeguši, bet zied. Otrā nometne ir tā, kurā jānakšņo 2x, arī atpakaļceļā. Jau atkal viss klusi un mierīgi, un tīrs. Bez mums ir vēl daži, kas nāk lejā no kalna. Šajā nometnē izrādās strādā mobilais tīkls un varam mājiniekiem nosūtīt bildes un pirmos iespaidus. Ja pirmajā nometnē laikapstākļi likās, kā pie mums, dzestri, bet vēl silts, tad šajā nometnē esam mākonī, viss ir slapjš, pūš vējš un uz vakaru uznāk stiprs lietus. Ir auksti, bet mums ir izcili labi guļammaisi. Kalna virsotne joprojām slēpjas mākoņos. 

3.diena: Horombo Huts 3720m – Kibo Huts 4720m, 9km.

No rīta uz īsu brīdi ieraugam virsotni. Beidzot! Bet vēl tik ļoti tālu. Paredzēts kāpiens līdz bāzes nometnei, no kuras tālāk uz virsotni. Pirmie 3km ir pa upes gultni, daudz akmeņi, slapjš, slidens, temps lēns. Drīz vien sasniedzam 4000m, kas ir augstākais, kur līdz šim būts. Katrs nākamais solis jau ir mūsu augstuma rekords. Izdegušajiem krūmājiem seko alpine desert – akmeņu klajums, kur vējam labi ieskrieties. Pusceļā sāk gāzt lietus, kas pāriet asā sniegā. 1,5km līdz nometnei, kad to jau redzam, šķiet bezgalīgi.  Nometnē ierodamies pilnībā izlijuši un pārsaluši. Laiks pārģērbties, sasildīties, tad sātīgas vakariņas, mazliet laiks pagulēt un 23:00 jāceļas virsotnes sasniegšanai. Saslidīties neizdodas, ir traki auksts un nevar arī aizmigt. Šeit pirmo reizi ir doma, kāpēc es šo daru un varbūt palikt nometnē? Vēlāk domas par padošanos bija vairākkārt, taču klusējot atradu spēkus turpināt. Gatavojamies aukstai naktij – pa diviem termoveļas komplektiem, slēpošanas tērps, augšā 6, apakšā 3 kārtas, 4 zeķes, 2 cimdi un vieni vēl rezervei, līdzi arī sildelementi (ko arī izmantoju, jo rokas vienu brīdi pilnībā sasala). Mazliet pēc pusnakts izejam. 

4.diena (Summit night): Kibo Huts 4720m – Gillmans point 5685m – Stella point 5756m – Uguru Peak 5895m, 6km.

Sākums gana raits. Pole pole jeb lēnām lēnām, un soli pa soli virzamies augšā. Katru rītu/vakaru mums mērīja skābekli, un līdz šim viss bija labi, bet tagad sākam just tā trūkumu. Pirmie 2km pievarēti gandrîz 2h laikā. Es ik pa laikam sekoju maps.me mūsu kāpienam – cik augstu, tālu, ilgi. Mana motivācija, ko vēlāk gidi atzina par izcilu, jo mēs neuzdevām jautājumus, cik ilgi un tālu un nestresojām, ka tik ātri nesanāk. Tiekam līdz Mayers Cave, kur es saprotu, ka nav spēka un salst. Gids paņem nest manu somu. Nomainu cimdus uz dūraiņiem. Vajadzētu ko ieēst, jo sekos traki grūts 1km, 430augstummetri zigzagā pa akmens krāvumiem, bet ieēst nevar – nav apetīte un viss sasalis. Līdz Gillmans point (1km) kāpjam mazliet vairāk kā 3h. Šī bija fiziski grūtākā daļa, taču uzkāpjot augšā līdz Kibo krātera malai nav labāk – reibst galva, sagurums un nespēks. Augstums dara savu. Saskatamies ar gidiem, vai ļaus turpināt, bet viņi tik pasmaida un saka let’s go, pole pole. Šeit jau ir sniegs un brīžiem uznāk migla un arī sniegputenis. Ejam gar krātera malu un ir bailîgi nenokrist. Nākamais punkts – Stella point, uz kuru 800m velkamies tieši stundu. Tālāk līdz virsotnei – 1km un vairs tikai 140 augstummetri, taču paiet vairs nevar – 5 soļi un jāstājas ieelpot dziļāk. Kājas kā ar svinu. Jau atkal tiek pārvarētas neskaitāmas padošanās, atrastas spēku rezerves, taču iestājas apziņa, ka jātiek vēl lejā. Virsotni sasniedzam 9:25. Spīd saule. Ir forši. Gandarījums milzīgs. Ātra bildēšanās, jo max var uzturēties 15min. Saskaitām, ka 18.11.2020. Uhuru Peak jeb Brīvības smaili sasnieguši 8 cilvēki. Iepriekšējos laikos tie bija 100-200cilvēki dienā. Jāatzīst, ka bija patīkami gandrīz vieniem tādā kā Vipiņā šo visu piedzīvot.

4.diena: Uhuru Peak 5895m- Kibo Huts 4720m- Horombo Huts 3720m, 15km.

Kāpiens lejā izrādās pat grūtāks nekā augšā, jo viss spēks jau iztērēts, iestājas atslābums un tik ilga uzturēšanās augstumā sāk izpausties arvien vairāk. Reibst galva. Ir slikta dūša. Kājas trīc un neklausa. Tanzānietim, ar ko gājām reizē, ir pavisam švaki – gids viņu pametis (tam pašam slikti), pats tik streipuļo vai sēž uz akmeņiem. Saprotam, ka mēs vēl turamies labi un ātrāk jātiek vismaz 400m zemāk. Sākumā spīd saule un acis žilbst, tad sāk puteņot. Ne bez atbalsta un palīdzības 4h laikā tiekam līdz nometnei. 2h atpūta, siltas pusdienas un jāiet tālāk. Saslidīties nav kā un spēki arī nav, bet palikt nometnē neļauj. Kalns mūs vairs nemoka, vismaz nav vējš, sniegs, lietus. Beigās jau ejot pa tumsu kaut kā arī tiekam līdz Horombo Huts. 

5.diena: esam no kalna lejā un pelnīti saņemam savus zelta sertifikātus. 

Esot atpakaļ pilsētā, redzam un jūtam kalna sekas – esam saulē apdeguši, sāp visas malas, nāk miegs. Joprojām pašiem neticās, ka to paveicām. Visi, ko satiekam, redz, ka esam bijuši Kili un apsveic ar virsotni. Prieks un lepnums tiešām neaprakstāms.