Autors – Travelmania.lv

Indijas Zelta aplis

Pieredzējušiem ceļotājiem Indija ir valsts, uz kuru agrāk vai vēlāk ir jāaizbrauc, jo tā ir ļoti liela pasaules daļa, tās apjomu pat ir grūti aptvert, kā teritorijas lielumu, tā arī cilvēku daudzumu, jo kā visi zinām, Indija ir pati apdzīvotākā valsts pasaulē. Arī kulturāli Indija ir lielvalsts – mēdz teikt, ka Indijā valda citi likumi, citi tikumi un cilvēku domāšana un dzīvesveids mums, rietumu pasaules pārstāvjiem, ir kas prātam neaptverams, interesants un nesaprotams. Daudzi uz Indiju dodas mācīties šīs viņu paražas un paskatīti es uz pasauli un savu dzīvi no pavisam cita skatu punkta, citiem vārdiem sakot – atrast sevi. Katrā ziņā arī mēs vēlējāmies pārbaudīt sevi, lai redzētu, pie kuriem piederam mēs – sevis atklājējiem, kas ar aizrautību metīsies pārbaudīt gan savas higiēnas robežas, gan morāli izbaudīs kultūršoku, vai arī paliks pie rietumu komforta standartiem un morālēm. Jo ļoti reti, kad ir dzirdēts vidusceļš – visbiežāk ceļotāji vai nu iemīlas Indijā un vēlas tur atgriezties vēl un vēl, vai arī aizbrauc vienreiz, lai nekad vairs tur labprātīgi neatgrieztos.

Mūsu ceļojums tika plānots Oktobrī, kas ir brīdis, pirms Indijā iestājas divus mēnešus īsā ziema, un temperatūras, lai gan šur tur tāpat mēdz sasniegt 30 grādus, nav ekstrēmi augstas. Gatavojoties ceļojumam, sagatavoju vairākas vieglas, taču praktiskas drēbes, izvairoties no pārlieku izaicinošiem apģērbiem, lai nepiesaistītu lieku uzmanību, jo Indija ir visai konservatīva sieviešu apģērbu ziņā. Vēlviena svarīga lieta, kam sevišķi pievērsu uzmanību pakojoties lielajam ceļojumam, bija medikamenti. Neviena valsts līdz šim manī nebija radījusi tiek lielas bažas un vēlmi būt piesardzīgai ēdiena ziņā – statistika norāda, ka visi iebraucēji, agrāk vai vēlāk, dzerot un ēdot Indijā, saindējas. Varbūt piesardzība bija pārsteidzīga, taču tā noteikti ir lieta, ar ko vajadzētu rēķināties, lai nesanāktu pavadīt ceļojumu tualetē, vai sliktākajā gadījumā – slimnīcā.

Kopumā esam ļoti patīkami satraukti, mūsu ceļojums sāksies Deli, kas arī ir Indijas galvaspilsēta, uz kuru ielido lielākā daļa internacionālo reisu, tā ka visticamāk arī jūsu ceļojums sāksies tieši ar šo pilsētu. Mūsu plānā ir Deli satikt vēl četrus ceļotājus no Latvijas, lai kopā dotos Indijas “zelta apļa” ceļojumā, taču līdz tam vēl tiksim, jo līdz ceļabiedru satikšanai mums vēl ir nedaudz vairāk kā 24 stundas. Ideāli piemērots laiks, ko izmantot ceļojumam uz Vadodora, kas atrodas stundas lidjuma, jeb 600 km attālumā uz dienvidiem no Deli. Iekšzemes lidojumi ir ļoti pieejami un lēti, taču jārēķinās ar to, ka var tikt pārcelti vai pat atcelti. Vadodora ir pilsēta, no kuras aptuveni 70 km attālumā atrodas iemesls, kāpēc uz turieni tik ļoti gribējās tikt – pasaulē lielākā statuja. Taču, lai tiktu uz Vadodoru, mūsu plānā ir nolikt mantas un pāris stundas atpūsties lidostas viesnīcā, ko rezervējām booking.com.

Indijā sava kārtība – ja neļausies, būsi nokaitināts

Te nu arī sākās pirmais kultūršoks, ielidojot Deli un ceļā uz viesnīcu. Pirmā lieta nolaižoties, mums bija mobilā interneta pieslēgums, tas jāatrod un jānokārto pēc iespējas ātrāk. Izrādās, ka lai tiktu pie sim kartes Indijā, ir jādod savi pases dati un jāgaida vairākas stundas, līdz sim karte tiks aktivizēta. To visu mēs uzzinam tikai pēc tam, kad esam samaksājuši, un katrs no kantora darbiniekiem apgalvo atšķirīgu laiku, cik jāgaida, lai tiktu pie interneta – no 40 minūtēm, līdz četrām stundām. Samierinājušies ar gaidīšanas laiku, atradām savas rezervētās viesnīcas adresi un arī taksistu, kas mūs uz turieni aizvedīs. Interesanti bija tas, ka viesnīcai pēc booking.com informācijas vajadzēja atrasties lidostas teritorijā, piecu minūšu gājiena attālumā no arriwals termināla, taču realitātē lidostā nav nevienas viesnīcas, un mūsu viesnīcu bija problemātiski atrast pat taksistam – braucām aptuveni piecpadsmit minūtes, iebraucām pretējā joslā, tad nepareizajā sānieliņā, atkal atpakaļ uz vienvirziena ielas, lai brauktu pretējā virzienā – viss, kas notika, notika ļoti normāli, un sapratām, ka jā – tiktiešām esam Indijā. Skaņas, smaržas, gaiss, cilvēki, braukšanas maniere – viss haotisks un skaļš. Tumšās sānieliņas pat nedaudz biedē, uz ielām klaiņojošu suņu bariņi, jauniešu kompānijas. Pēc vairākām nepareizajām adresēm tomēr atradām savu viesnīcu, kur mūs jau nakts vidū sagaidīja vismaz četri administratori, visi sasēduši mazās priekštelpas dīvāniņā. Viesnīca pati par sevi bija viena no lētākajām pieejamajām rajonā – taču tomēr to bijām izvēlējušies lidostai tuvās lokācijas dēļ, kas gluži vienkārši bija meli. Ieejot savā numuriņā secinājām, ka meli bija arī augstais higiēnas līmenis un labās atsauksmes par tīrību – mūsu vannas istabas spogulis noteikti nebija tīrīts vismaz gadu, uz grīdas atradās kārtīgi nolietotas vīriešu gumijas čības, kuras tur atradās tāda iemesla dēļ, ka dušai nav noteka – viss dušas ūdens jāsakrāj spainītī, spainīti jāizlej tualetes podā. Nav ne tualetes papīra, ne dvieļu, un arī gultā ir uzklāts tikai palags. Gaisa kondicionieris ir muzeja vērts eksponāts, nodzeltējušo plastmasu klāj putekļu kārta un no tā karājošies vadu gali liecina, ka vienīgais atvēsinājums, uz ko paļauties šinī 30 grādu tveicē, būs griestu ventilatos. Ar humoru un pat entuziasmu uztvērām šo sliktāko viesnīcu, kādā jebkad būts, jo arī tā ir pieredze, un galu galā – mums tūlīt, jau pēc pāris stundām ir jādodas atpakaļ uz lidostu, lai dotos apskatīt lielāko statuju pasaulē. Miegs ir saraustīts, satraukums ir augstā līmenī un pusmiegā pavadītās nepilnās četras stundas paiet ātri.

Lidmašīnā ēdām savu pirmo indiešu virtuvi – visiem izdalīja zaļas, mīkstas pankūkas ar veģētāru un ļoti asu pildījumu – nav ne jausmas, kas tajā iekšā, jo asums sit pāri visām garšām. Indija noteikti ir gastronomisks galamērķis asu ēdienu cienītājiem. Agrā rītā esam nolaidušies Vadodora, vienīgā mūsu rūpe tagad ir atrast šoferi, kas mūs varētu izvadāt un nogādāt līdz statujai, kas atrodas vismaz 70 km ārpus pilsētas. Sabiedriskais transports uz turieni eksistē, taču ar tik sarežģītām pārsēšanās pieturām, ka nešķita tā vērts riskēt – galu galā šinī pašā dienā vēl jātiek atpakaļ uz Deli. Veiksme smaida, un jau pie arriwals izejas drūzmējas taksisti, un kā noprotām, arī vienkārši vietējie, kam ir savs auto un vēlme nopelnīt. Tieši šādu vietējo puisi sarunājām kā savu šoferi uz visu dienu – par to viņam maksāsim aptuveni 70 eiro. Mašīnā braucam atvērtiem logiem, un ir saullēkts – saullēkts ir spožs un rozā, caur dūmaku redzams saules apaļums, redzam cik zaļi un skaisti ir lauki, aug kokvilna un kukurūza, daudz kas cits, taču visvairāk uzmanību pievērš bezpajumtnieku būdiņas ceļmalās, atkritumi, govis. To visu pavada smaka, kas cērtas degunā, to pastiprina mašīnā izmantotās auto smaržas, taču jau atpakaļ braucot, smaka vairs nebija jūtama, kas nozīmē to, ka visai ātri pie tās pieradām. Kopumā pirmie iespaidi par Indiju tādi arī bija – šokējoši, pārsteidzoši, nedaudz smieklīgi, nedaudz biedējoši.

Lielākā statuja pasaulē – milzis starp kalniem

Lielākā statuja pasaulē ir celta par godu Valar Patel, vīram, par ko lielākā daļa cilvēku nav neko dzirdējuši, taču viņš ir visai liels vīrs, par cik tieši viņš apvienoja Indijas valsti tādu, kādu mēs to zinam šodien, un indieši viņam par godu izveidoja šo lielāko statuju pasaulē. Šī vieta nav orientēta tik ļoti uz ārvalstu tūristiem, cik vietējiem, jo tieši indiešiem šis vīrs nozīmē ļoti daudz, un apmeklēt šo statuju viņiem ir svarīgi. Par nelaimi mums, esam šeit tieši dienā, kad statuja ir aizvērta apmeklētājiem, taču izlēmām doties tikuntā, jo gribam to redzēt no attāluma, nevis uzbraukt pašā statujā augšā. Jau pa gabalu redzam milzi – tas tiešām ir iespaidīgi, ko cilvēki spēj izveidot savām rokām – starp kalnu grēdām, varenais Patels stāv, pats kā kalns, visā savā 192 metru augstumā. Tiešām iespaidīgi, acij grūti aptverami redzēt šo milzīgo stāvu, un gribam tam nokļūt nedaudz tuvāk. Sastopamies ar ceļa blokādi – apsardze aizliedz doties tuvumā statujai, jo šodien tur notiek politiski svarīga sanāksme. Braucam pāri tiltam, meklējot citu piekļuvi, pāri upei – vēlviena blokāde, taču šoreiz apsargi sēž būdiņā, kas arī izskatās pēc ieejas kādā nacionālajā parkā un mūsu šoferis ar viņiem ielaižas garās pārrunās, kas vainagojas panākumiem – par nelielu samaksu tomēr tiekam tālāk, un nonākam izcilā skatu punktā, no kura paveras milzu statuja otrpus upei. Ir tikai divpadsmit dienā un mums vēl ir astoņas stundas līdz lidmašīnai atpakaļ uz Deli, tāpēc pilnībā paļaujamies uz savu šoferi, kur viņš vedīs – tur dosimies, un tā mēs nokļuvām mazas upītes ūdenskritumā, kur vairāku vietējo jauniešu pavadībā pārvarējām paštaisītus tiltiņus, bridām pāri akmeņainai upes pārejai, un izbaudījām faktu, ka esam pilnīgā nekurienē, ļoti maz gulējuši, bet spīd saule un cilvēki ir laipni. Sastapāmies pirmo reizi ar to, ka indieši grib ar mums kopā nofotografēties, iedot roku. Vēlāk uzzinājām, ka tas viss ir saistīts ar kastu sistēmu un ticēšanu karmai, bet arī fakts, ka dziļi Indijas lauku vidienē kāds ir saticis baltos cilvēkus, laikam ir selfija vērts. Īsi pirms statujas, redzējām dzleteno M burtu staba galā, kas nozīmē tikai vienu – pusdienas šodien būsim paēduši. Mūsu plāns ir būt piesardzīgiem ar ēšanu, lai nesaindētos, un tādu iestāžu, kā makdonalds, ēdiens, lai gan ne tas garšīgākais, noteikti būs drošākā izvēle. Arī makdonalda ēdiens te pavisam savādāks – viss ir ass, un pieejami tikai vistas gaļas un veģetārie produkti. Mūsu šoferis arī izstāstīja visādas interesantas lietas par liellopa gaļu – govis šeit ir svētas, un govs nokaušana sodāma kā noziegums, taču ir divi štati Indijā, kur pārsvarā valda musulmaņi, un liellopa gaļas izmantošana ir atļauta. Lielākā daļa indiešu ir veģetārieši, jo gaļa bojā karmu un ķermeni. Vistas gaļa ir vismazākais ļaunums, taču vēl gaļai tiek izmantots jērs. Nedauz izbraukājam Vadodora pilsētu, piedzīvojot pirmos smagos sastrēgumus un to, ka apstājoties benzīntankā, pie loga klauvēs bērniņš, prasīdams naudu vai ēdienu. Ubagošana, nabadzība un smakas diemžēl ir neatņemama Indijas sastāvdaļa. Esam noguruši un apkārtējā burzma šādā stāvoklī atgrūž, un vairākas stundas pirms lidmašīnas atvadamies no šofera, lai dotos gaidīt savu reisu uz Deli, cerībā ka lidostā varēsim pagulēt vai paēst. Diemžēl, visi lidostas soli ir atdalīti ar rokturiem, lai neļautu nevienam atlaisties, kā arī pāris kafejnīcas, kas atradās lidostā bija ciet, kā arī piedāvāja tikai dzērienus, un pat ja tur bija pieejams ēdiens, neieviesa nekādu vēlmi tur ēst. Katrā ziņā, stunda aiz stundas, vilkdamies, bezmiegs un nogurums atstāja savu iespaidu un visa šī avantūra bija gan smieklīga, gan mokoša un mokošāku to padarīja fakts, ka mūsu reisu pārcēla vismaz divas reizes. Lidmašīnā vismaz paēdām asās pildītās pankūkas, kas šoreiz līdzinājās tortiljai, atkal ar ļoti asu un grūti nosakāmu pildījumu, bet izsalkums bija tik liels, ka labprāt apēdām arī papildus porciju, ko arī nokavētā reisa dēļ neviens neiebilda izsniegt. Atpakaļ Deli, atpakaļ savā aizdomīgajā viesnīcā, tikai šoreiz jau kā pieredzējuši Deli ceļu pazinēji šoferim varējām teikt norādes, kā arī ejot uz savu numuriņu, no cita, jauna un kādam tikko sagatavota numuriņa paķērām segu. Miegs – ciešs, fantastisks un laikam šis ir tas brīdis, kad pilnībā saplūdām ar Indijas realitāti – tu guli gultā, kas tev ir un nesūdzies, jo tā ir gulta, kas te ir. Nākamajā rītā sāksies “īstais” ceļojums, kurā mazāk būs jāplāno pašiem, vairāk jāļaujās, un sirds ir mierīga par izpildīto Vadodora misiju.

No rīta satiekam savus tālākā ceļojuma ceļabiedrus – Ivaru, no raidījuma Ceļot bez robežām, kuru jau mēs pazīstam, taču šoreiz viņš ir kopā ar savu operatoru Robertu, un pāri – Jāni un Ilviju. Viņu istabiņas ir nedaudz labākas – kondicionieris strādā, bet tikai vienā režīmā – tas pūš 16 grādu aukstumu. Vidusceļa šinī viesnīcā nav, komforta arī. Viņu piedzīvojumi, lai atrastu šo viesnīcu, izrādās līdzīgi mūsējiem, taču pirms atraduši īsto, pirms tam iemaldījušies blakus viesnīcā, kur netīrība esot bijusi daudz dramatiskāka, nekā te. Rīts nāk ar viesnīcā iekļautām brokastīm, un tīri intereses pēc uzkāpām augšā apskatīt, kāds ir piedāvājums. Principā, piedāvājums nebija redzams, jo putekļainajā un netīrajā telpā bija tikai pāris lietas – plastmasas dārza mēbeles, liela gružu kaudze, ar ķēdi aizslēgts ledusskapis un virtuves darba stacija, kur pie melniem, apkvēpušiem katliem darbojās pavārs, kas izskatījās no ielas iemaldījies garāmgājējs. Viņš arī nevarēja atbildēt, kas būs brokastīs. Joprojām prieks par interesanto pieredzi, nevis negatīvas emocijas vai šoks, tas jau pārvarēts vakar, taču šis varbūt būs noderīgi kādam, kas lasa, un pats gatavojas braukt uz Indiju – paļauties uz internetā atrastām viesnīcā, pat ja tas ir itkā oficiālais booking.com, nevar! Visticamāk jebkas, ko sagaidi no Indijas, būs savādāk, nekā iztēlojies.

Pastāstīšu par atlikušā ceļojuma plānu. Mēs izmantojam Indijas ceļojuma kompānijas pakalpojumu, un mums ir kontaktpersona – Kamals. Ar viņu visi esam komunicējuši, precizējuši plānu – plāns ir izceļot Indijas Zelta apli – tas ir maršruts ar Indijas galvenajiem apskates objektiem starp trīs lielajām pilsētām – Deli, Agru un Džaipūru. Pa ceļam paredzēts iebraukt arī Rantamboras safari. Kamals mums solīja, ka brauks kopā ar mums, būs līdzi visur, taču šodien uzzinam, ka viņš pats ir no Džaipūras un satiksim viņu tikai ceļojuma noslēgumā. Toties mums ir patīkams tūristu buss, kāpēc tūristu – uz tā lieliem burtiem uzrakstīts “tourist”, ar šoferi, kas ir kluss, taču ļoti prasmīgs manierējot pa sarezģīto Indijas satiksmi. Kamēr meklējam savu transportu, mums burtiski pielīp bariņš ar zēniem, kas prasa naudu, piedāvā notīrīt kurpes, vai kā citādi piesaistīt mūsu uzmanību. Tas, kas šokēja, ir bērnu izveicība uzspiest pa vājajām vietām – kāds tiem iemācījis tieši sievietēm bakstīt kājstarpē, un šādi raisīt aizkaitinājumu un negatīvas emocijas, vēlāk, kad jau nokļuvām busā secinājām, ka tikai mums ar Ilviju tika bakstīts, vīriešiem bērni tikai ķērās pie rokas un centās noķert acu skatienu.  Biju morāli gatava ubagošanai, taču šāda ieiešana privātajā telpā šķita par daudz. Turpmāk braucam busā, kur visu burzmu ar tās izrietošo nabadzību var vērot caur stiklu. Šinī busā pavadīsim daudz laika, un esam patīkami pārsteigti par tā ērtībām – katram sēdeklim pieejams usb lādētājs, kondicionieris strādā, pats buss ir ļoti jauns un svaigs. Interesanti, ka busa bagāžniekā ir izvelkama gulta, pēc kā vēlāk sapratām, ka mūsu šoferis visu ceļojuma laiku nakšņo busā.

Milzu kulturālais mantojums

Pirmais apskates objekts plānots pilsētas otrā daļā – Humajuna kapenes. Tur arī satiekam savu pirmo gidu, un pārsteigums ir, kad gids mums jautā – kāds ir plāns. Tik ļoti cerējām paļauties uz noslīpētu ekskursiju maršrutu, kur nebūs jādomā vai jāiespringst, varēsim tikai baudīt un filmēt raidījumus. Vismaz izstāstījām gidam savu domu gājienu un to, ka starp oficiālajiem un kultūrvēsturiskajiem apskates objektam labprāt apskatītu arī Indijas īsto dzīvi un realitāti. Deli mums paredzētas divas dienas, un ar to vajadzētu pietikt, lai rastos par šo pilsētu iespaidi un sajūta. Pirmajā dienā apskatījām trīs lietas – senās Humajuna kapenes, moderno Lotosa templi un Qutub minoretu. Bija arī neliels tirgus un pusdienu pauze makdonaldā. Lielu daļu dienas pavadījām ceļā, jo Deli ir pilsēta, kurā oficiāli dzīvo 18 miljoni cilvēku, un visticamāk to ir krietni vairāk, jo tautas skaitīšana Indijā ir ļoti sarēžģīts process un populācija tikai pieaug. Tas, ko secinājām pēc pirmās dienas ir skaidrs – tūristu pārpildītie apskates objekti ļoti nogurdina, un ja esi bijis vienā, katrs nākamais šķiet mazleit garlaicīgāks par iepriekšējo. Arī šodien redzējām kolorīto ielu dzīvi, populāro ielu ēdienu kultūru, un tiktiešām – uz ielas var nopirkt daudz un dažādus našķus, kas visi izskatās garšīgi, lai gan gatavoti apšaubāmas higiēnas apstākļos. Redzējām arī ubagus, kas izkropļoti slimības, vai tīri ubagošanas dēļ – ubags bez kājas potenciāli nopelnīs vairāk naudas, nekā vesels. Diemžēl viss, ko redzējām filmā “Graustu miljonārs”, ir redzams arī dzīvē. Tirgū kaulējamies, un par 1,5 eiro tiekam pie foršām saulesbrillēm. Principā visu var nopirkt par pāris eiro, cenas ir tiešām lētas, un ja jums šķiet, ka cena tiek prasīta augsta, visi tirgotāji ir gatavi kaulēties un pārsvarā nokaulēt izdodas vairāk kā pusi no sākotnējās cenas. Dzirdējām tirgotājus runājot krieviski. Indija ir valsts, kas ar Krieviju draudzējas, un te tas ir jūtams. Vakarā nopirkām vietējā augļu tirdziņā augļus un esam gatavi doties uz viesnīcu – tā mums paredzēta pieczvaigžņu, Raddison. Un kas par svētlaimi redzēt tīru, mīkstu gultu ar svaigu gultasveļu, vannu un dušu, fēnu, un halātus, nemaz nerunājot par tualetes papīru un ziepēm. Sajūta, kas pārņēma viesnīcas numuriņā pēc trīs diennaktīm sliktā viesnīcā vai lidmašīnā, bija tiešām pilnīga svētlaime.

Vēl vakarā paspējām apciemot Indijā dzīvojošus latviešus, kas mums izstāstīja daudz interesantas informācijas, piemēram to, ka šobrīd Deli ir ļoti iztīrīts – divus mēnešus, pirms te ieradāmies, bija smagi plūdi, aizskalojot daudz bezpajumtnieku apmetnes, kā arī īsi pēc tam notika politiskais Āzijas valstu G20 sammits, un lai radītu labāku pilsētas tēlu, notika iespaidīga uzkopšana. Arī mūsu ceļojuma mēnesis ir visai labvēlīgs – vēl ir pietiekami silts, lai nabadzīgākie pilsētas iedzīvotāji nesāktu dedzināt atkritumus un govju mēslus, lai sasildītos. Ziemas mēnešos  smakas mēdz būt sevišķi stipras un pilsētu klāj dūmaka. Bet vispār dzīve Indijā ir jauka, ēdiens ir garšīgs un var kārtīgi apceļot valsti, ikpalaikam kaut kur starp darbiem aizbraucot, un abi latvieši ir visai apmierināti ar dzīvi pārapdzīvotajā lielpilsētā. Interesants fakts par Deli – metro dēļ šeit neatradīsiet čūskas, kas Indijā ir ļoti daudz. Vēlviens interesants fakts ir tas, ka īstā galvaspilsēta nemaz nav Deli, bet gan Ņūdeli, jeb Jaunais Deli, kas arī ir galvenais Deli rajons un sastāv no vēstniecībām, valdības ēkām un to darbinieku mājvietām. Jaunais Deli ir sakopts un tīrs, ar zaļiem un skaistiem parkiem. Arī valdības ēkas Ņūdeli ir skaistas, greznas un varenas, te arī atrodas daudzi no kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem. Nākamajā dienā mums paredzēts vairāk apmeklēt tieši Veco Deli.

Nākamajā dienā tas, ko vēl vēlamies izdarīt pirms Vecā Deli apskatīšanas ir izbraukt ar metro, kas par lielu pārsteigumu un nelielu vilšanos bija ārkārtīgi sterils, ar nopietniem kontrolpunktiem, un lai tiktu metro, jāiziet metāla detektora pārbaude un face control. Katrā ziņā metro Deli ir daudz tīrāks un organizētāks, nekā jebkurā Eiropas metropolē. Bet tagad dienas galvenais uzdevums – apskatīt Vecā Deli tirgu. Tas ir sens un ļoti īpatnējs rajons – mājas sabūvētas tik tuvu viena otrai, ka reizēm veidojas tunelis. Ieliņu labirinti ir tik raibi un dažādu mazu veikaliņu, ēstuvju un darbnīcu izgreznoti, ka apmaldīties te var ar garantiju. Šinīs ielās nav iespējams izbraukt ar motorizētu braucamrīku un tie arī ir aizliegti. Te ir jāiet maldīties ar kājām, vai arī jānolīgst velorikšas, un mēs izlēmām par labu rikšām. Starp citu, velorikšas arī ir sens Indijas braucamais, kas no šejienes arī nāk. Rikšu šoferis mūs apsolās izvest pa visšaurākajām un krāsainākajām vecā tirgus ieliņām, un tas tiešām ir apbrīnojami, kā tanī šaurībā velorikšotājs spēja izspraukties caur nebeidzamo gājēju plūsmu, nastu nesējiem un vienkārši cilvēkiem, kas ielas malā runājās vai gatavoja ēst. Apstāties šinīs ieliņās, ja esi velorikšā, nav iespējams – tas nobloķēs visu kustību un nāksies vien doties tālāk. Virs galvas sabiezējuši elektrības vadu džungļi, kas, lai gan raksturīgi Āzijas valstīm, tieši šeit pārsteidza visvairāk – nekur tādu vadu murskuli neviens vēl nebija redzējis – vadi, savijušies dīvainās formās, aizsedz visu skatu uz augšu un sajūta, ka esam krāsainā tunelī. Šis brauciens tiktiešām iespiedās atmiņā visspilgtāk no Deli un noteikti iesaku apskatīt šo avangardo tirgu. Protams, arī pati iepirkšanās te ir gana interesanta – var nopirkt augstas kvalitātes garšvielas, kas ir tirgus galvenais produkts, bet te tirgo arī gana daudz dārzeņus, drēbes, rotaslietas un vēl visu iespējamo. Mājas, kas te sabūvētas, šķiet agrāk bijušas ļoti greznas, taču šobrīd ir nolaistas. Uzkāpjot kādas sānieliņas laukuma otrajā stāvā, redzējām šo visu sistēmu šķērsgreizumā – kāds mazgājas, kāds ēd, vai skuj bārdu, kāds uz galvas nes lielus saiņus, citi atkal smagākas kravas velk paši ar savu spēku tādā kā iejūgā vai nestuvēs. Vīri sēž katrs savā durvjailē un pie svariem cītīgi kaut ko pieraksta, bērni un suņi skrien gar kājām. Šī aina izskatās kā no filmām par senākiem laikiem, jo šķiet ka viss tā arī ir saglabājies un šķiet, ka ikdiena te rit tieši tāpat, kā pirms simtiem gadu. Pēc tirgus izzināšanas arī pastaigājāmies pa galveno ielu, ar skatu uz Sarkano fortu, kas senos laikos bija pirmais Deli cietoksnis. Viss, ko atceros no šīs galvenās ielas ir bērni, mazas meitenes un pa kādai pieaugušai sievietei ar zīdaini rokās, kas mums atkal prasīja naudu. Šoreiz atkal mūsu personīgās telpas robežas tika stipri pārbaudītas, jo meitenes ķērās rokās, mēģināja pat rokas noskūpstīt un tiešām uzmācīgi un neatlaidīgi mums sekoja ik uz soļa. Pats dramatiskākais brīdis bija, kad viena no meitenēm iebāza savus pirkstus Ilvijai mutē. Šī agresīvā diedelēšana man diemžēl novērsa uzmanību no visa, ko tur varēju uzzināt par tempļiem un vēsturi – diemžēl realitāte Indijā ir tāda, kāda tā ir. Par ubagiem runājot, visi gidi mums kā viens piekodināja, ka lai nedodam nevienam neko, lai cik uzbāzīgi viņi nebūtu, jo iedodot prasīto naudu, viņi uzradīsies dubultā. Kādā krustojumā stāvot sastrēgumā, mūs uzrunāja ielu vingrotāja, kas akrobātiskiem trikiem centās piesaistīt uzmanību, un laikam tā bija vienīgā reize, kad samaksājām kādam uz ielas. Gids izstāstīja, ka šīs akrobātu ģimenes ir atbēgušas no mežiem, kur agrāk dzīvoja kā klejotāji un iztiku pelnīja ar tīģeru malumedniecību. Šādās sastrēgumu situācijās varēja novērot daudz – piemēram Indijas transpersonas, kas nodarbojas ar prostitūciju. Transpersona, jeb Indijā – hijra, ir trešais dzimums, kas bieži vien piedzimst ar deformācijām un pieņem bezdzimuma formu. Indijā šī pozīcija tiek uzskatīta par svētu un hijrai kā abu dzimumu un tai pat laikā bezdzimuma pārstāvim piedēvē maģiskas un dievišķas spējas – hijras izpilda rituālus, kuros svētī jaunlaulātos ar auglību, un jaundzimušos ar laimīgu dzīvi. Katram rajonam ir sava hijra un dažkārt tā uzrodas arī neaicināta un cilvēki pārsvarā nepretojas un samaksā tai par rituālu pakalpojumiem, baidoties atteikt dēļ dievu nelabvēlības. Diemžēl ar šo svētību došanu pietiekami nopelnīt neizdodas un hijras ļoti bieži var redzēt pārdodot seksa pakalpojumus, jo citās profesijās iekāroties ir neiespējami – šīs personas ir sociāli izolētas un dzīvo komūnās starp sev līdzīgajiem. Uz šādas nots Deli atstājam aiz muguras, lai dotos uz nākamo “Zelta apļa” pilsētu – Agru.

Pasaules brīnums un Indijas kontrasti

Agra ir pilsēta, ko gaidījām visvairāk dēļ lielā pasaules brīnuma – Tadžmahala. Agrā tas ir lielākais apskates objekts un arī galvenais iemesls, kāpēc uz turieni brauc. Iebraucām naktī, ceļš no Deli uz Agru – nepilni 250 kilometri, kas pa Indijas ceļiem ir krietni ilgāk un lēnāk, nekā šķiet. Pa ceļam dažādi amizanti skati – bagāžnieks, kas pilns ar cilvēkiem, rekordliels skaits cilvēku uz motorolleriem, vai arī ļoti masīvu un motorollera izmēriem nepiemērotu lietu pārvadāšana lielā ātrumā, kas dažkārt izskatās kā akrobātisks triks. Protams, arī govis. Govis ir daudz, it sevišķi braucot cauri ciemiem. Bīstami ir braukt naktī, jo mēdz gadīties, ka pretī lido tuk tuks bez gaismām, vai milzu ātrumā traucas smagās kravas mašīnas. Starp citu, kravas auto te izrotāti ārkārtīgi grezni – katrs savādāks, ar pušķiem, rakstiem un krāsainām virtenēm. Iebraucot Agrā viss, ko pa ceļam redzam, saistīts ar Tadžmahalu – Tadž restorāni, Tadž terases, Tadžmahal viesnīcas un tā tālāk. Paši paliekam Raddison, kas pilsētā ir viena no augstākajām celtnēm un teju uzreiz, kā iekārtojāmies, braucām augšā uz jumtu, lai pirmo reizi ieraudzītu Tadžmahalu – lai gan bija tumšs, un pats mauzolejs naktī netiek izgaismots, iespaidīgo siluetu varēja skaidri saskatīt. Esam paredzējuši uz turieni doties saullēktā, un ir svarīgi laicīgi doties pie miera, taču pirms tam – jāpaēd. Izlēmuši par labu kādas bodes vai restorāna meklēšanai, devāmies ielās, arī lai nedaudz iepazītu apkārtni. Sastapāmies ar tuk tuku vadītājiem, kas drūzmējās pie viesnīcas ieejas un nelikās mierā, kamēr nebijām vismaz iedevuši kādam no viņiem savu Indijas telefona numuru. Tuktuku šoferi mums sekoja līdzi visur, pavadot ar saucieniem par labāko cenu, labākajām vietām kur braukt un sacenšoties savā starpā par mūsu uzmanību. Kādā kafejnīcā nopirkuši svaigu naan maizi, tomēr piekāpāmies tuktuku šoferu uzbāzībai un atpakaļ braucām ar viņiem – tikai pie stūres sēdēja Edijs un Ivars. Pēc viena brauciena pa Indijas ielām ar tuktuku, kas ir pats nedrošākais transportlīdzeklis no visiem – neviens no viņiem neizteica vēlmi ko tādu atkārtot.

Jau pirms saullēkta, ap pieciem no rīta esam ceļā uz Tadžmahalu. Lielākais notikums Indijas ceļojumā ir klāt, un visi ir nedaudz uz adatiņām, bet .. Bet kaut kā mēs bijām iedomājušies, ka izbraucot tik agri, būsim vismaz vieni no pirmajiem cilvēkiem. Rindai nav redzams gals. Tā ir iespaidīga, un nemainīga, un kamēr stāvam un gaida

m savu kārtu, paliek gaišs. Pirms ieejas mums vismaz desmit reizes, gan pirms ceļojuma, gan iepriekšējās dienās dažādi gidi piekodināja, cik strikta te ir apsardze, un cik ļoti aizliegts ir ienest filmēšanas tehniku, un sevišķi – mikrofonus profesionālai filmēšanai. Īstenībā jau neko tik traki nepārbaudīja, jo sevišķi sievietes. Jezga pie ieejas gan pamatīga un cilvēku pūļi tiešām iespaidīgi. Pēc ieejas vēl gaiteņi, pūlis, un vienu brīdi ieejam laukumā, kur redzami sarkanīgie ieejas vārti, kas jau ir krietni lielāki par jebkuru templi vai kapenēm, ko esam redzējuši līdz šim. Pāri sētai redzami Tadžmahala jumta kupoli, kas kā milzu gaisa baloni izskatās vienkārši sirreāli. Esmu redzējusi šo vareno celtni bildēs, mācījusies par to mākslas vēsturē un skatījusies video par ceļojumiem uz Indiju, un nevajadzētu būt pārsteigumam, to ieraugot, taču dzīvē to ieraudzīt bija kas pavisam cits. Ir lietas, ko grūti nofilmēt, nofotografēt vai aprakstīt, jo tas ir jāpieredz, lai saprastu – Tadžmahals ir viena no tām. Spēcīgais kontrasts starp Indijas ielu bardaku un netīrību, pie kā jau nedaudz pierasts, arī palīdz sasniegt šo eiforisko sajūtu, ka skaties uz brīnumu. Milzu mauzolejs gatavots no balta marmora, kas rīta saulē mirdz un veido ēterisku auru ap sevi. Stāsts zem šī varenā milža arī ir aizkustinošs – mauzolejs uzcelts kā mīlestības  apliecinājums pāragri nomirušai mīļotajai sievietei, kas arī šinī mauzolejā ir apglabāta.

Braucot uz Indiju, Tadžmahala apmeklējumu noteikti ir jāiekļauj darāmo lietu sarakstā, to no sirds iesaku. Agrā Tadžmahals arī būs galvenais un vienīgais, kas atstās tik dziļu iespaidu, jo arī pēctam, laiku piepildot ar marora darbnīcu apmeklējumiem, Agras forta un citu, mazāku mauzoleju apskati, nekas to nepārspēs. Taču pilsēta kā tāda ir visai parasta, ja tā varētu teikt – netīras ielas, burzma, bardaks un govis. Visai daudz naudas prasītāju uz katra stūra, ārkārtīgi daudz tūristu. Vakarā, pēc garas dienas, kad nogurums liekas, ka ņem virsroku, tomēr izgājām ārā, un paļaujoties uz veiksmi un spontanitāti, braucām līdzi tuk tuka šoferim, kurš mūs vienkārši gribēja pavizināt, beigās piekritām braukt pie viņa ciemos, uz viņa mājām. Visi sasēdušies vienā tuktukā, kurā maksimums vajadzētu būt četriem maza izmēra pasažieriem, mēs, seši latvieši, no kuriem visi gara auguma, braucām ciemos pie sava šofera. Sajūta ļoti avantūriska, nedaudz baisa, bet mans un Edija ceļojumu moto ir acis turēt vaļā, taču negaidīt, ka notiks kas slikts, un šī bija tieši tāda situācija, braucot arvien dziļāk Indijas ieliņu labirintos, tām kļūstot arvien tumšākām, bedrainākām un nu jau vairs nevienu tūristu nevarēja manīt nekur. Izkāpuši, sekojām savam šoferim, kas mūs ved sānieliņā, gar kuras malām durvjailēs sastājuši šķiet visi ielas iedzīvotāji, ar izbrīnu un prieku pavadot mūs ar skatieniem. Pie mājas durvjailes arī piesieta gotiņa. Uzņemti tikām pagalmā,

kur mūs sasēdināja uz improvizētiem soliem, un pagalms lēnām pildījās ar bērniem, pusaudžiem un vecvecākiem, kas aiz ziņkārības bija iznākuši no savām istabām, lai apskatītu mūs, dīvainos latviešus, kas te iemaldījušies. Apskatītu, jo kopīgas valodas mums nav. Neviens

no bērniem un jauniešiem angļu valodā nezin pateikt neko daudz vairāk par to, kā viņu sauc un jautāt, kā sauc tevi, un mūsu saziņa notiek caur dziesmām, vārdu atkārtošanas un skatieniem. Tuktuka šoferis te ir galvenais, viņš ir kā priekšnieks visiem, namatēvs, un to var just pārējo cieņā pret viņu. Viņš stāda priekšā savus dēlus, meitu, ko drīz izdos par sievu. Te ģimenes dzīvo vairākās paaudzēs, un istabiņas, kurās mums sanāca ielūkoties no pagalma – mazas, pieticīgas, taču tīras. Visa pieredze bija ļoti interesanta, jo bija jau izveidojušies savi aizspriedumi par Indiju, un tās cilvēkiem, dēļ ielās valdošā bardaka un uzbāzības, ko saņēmām tūristiskajās vietās. Tieši šī iemesla dēļ sajust šo sirsnību un prieku kopā ar vietējiem, bija īpaši emocionāli, jo tas mainīja visu mūsu uzskatu par Indijas cilvēkiem, un no sirds arī iesaku jums, esot Indijā un saskaroties ar mums nesaprotamu uzbāzību, atcerēties – nespriediet pēc pirmās pieredzes par visiem. Cilvēki, kas lūdz naudu un neliek mieru, strādā – viņu izpratnē esam darbs un iztikas avots, un lielākā daļa sabiedrības tomēr ir vienkārši, jauki un pieticīgi cilvēki.

Džungļu karalis – tīģeris

Agra mūs iemācīja skatīties plašāk uz Indijas sabiedrību un novērtēt pasaules brīnumu, taču nākamā pietura mums būs safari, kur ceram ieraudzīt savvaļas tīģerus. Tīģeru populācija Indijā ir stipri apdraudēta, dēļ malumedniecības un pārapdzīvotības, tāpēc izveidoti vairāki nacionālie parki, kam vajadzētu aizsargāt dzīvniekus un ļaut tiem vairoties. Viens no lielākajiem un arī populārākajiem – Rantamboras nacionālais parks, kurā mīt vairāk kā 80 tīģēru, un 20 no tiem dzīvo sektoros, kuros ir ierīkots safari. Uzreiz jāsaprot, ka tīģeru safari ir krietni savādāks par Āfrikas savvannu safari, kur dzīvnieki baros klīst pa plakaniem laukiem, un tos ir viegli saskatīt. Te ir džungļi, krūmi, klintis un dumbrāji. Uz 15 hektāru lielu teritoriju ir viens tīģeris, kas varētu būt jebkur, un iespējamība to ieraudzīt brauciena laikā, par spīti gidu solītajajiem 50%, reālistiski ir visai maza. Taču mums ir paredzēti divi braucieni pa dažādām zonām, tāpēc esam entuziasma un cerību pilni ieraudzīt džungļu karali. Pirmais safari sākas agri, līdz ar rītausmu – moskītu sakosti un samiegojušies lielajā safari autobusā kratījāmies pa bezceļiem, redzējām vairākus briežus, stirnas, pāvus, un vienu brīdi tālumā melno lāci, kas bija ļoti grūti saskatāms. Stāsts par safari ir visai interesants ar to, ka tā arī neuzzinājām, cik tas maksā, jo cik sapratām pēc visu gidu iztaujāšanas, tas atkarīgs no viesnīcas. Jo dārgāka viesnīca – dārgāks būs arī safari, protams arī svarīgi ir, vai esat tūrists vai vietējais, un no kuras valsts nākat. Safari itkā viens un tas pats, bet cenu diapozons ir grandiozs. Zinām, ka pirmais brauciens ilgs aptuveni trīs stundas, un pēc laika ir jādodas atpakaļ, no tīģera ne miņas. Šoferis piestāj un rāda putnus, sastapām savā ceļā arī mežacūku, bet vilšanās ir pilnīgi jūtama gaisā, jo visu cerības ir pieviltas un tīģeris satikts nav. Mūsu personigais gids, kas visu šo laiku sēdēja aizmugurē, vienkārši guļ, jo laikam jau no paša sākuma ir apzinājies mazo iespējamību redzēt plēsoņas un bija sevi sagatvojis ar saulesbrillēm un lakatu, ar ko aizsegt seju. Teju pie izejas vārtiem, enerģija krasi mainās – mašīna strauji uzgāzē, redzam priekšā citus auto, no kuriem cilvēki māj ar rokām, kušina pārējos, lai neizdveš ne skaņas, taču visi satraukumā sačukstas, ka tur – tur ir tīģeriene. Arī mēs redzējām muguru virs garās zāles, taču tīģeriene apgūlās, un tā nu mēs gaidījām minūtes desmit, varbūt divdesmit, kaklus staipīdami, ar sagatavotām kamerām, taču galvenais bija šis notikums – par spīti nelielajai iespējai, tomēr ieraudzīt tīģeri. Pacietība vainagojās ar panākumiem, un tīģeriene, kas, starpcitu tobrīd bija ar trīs mazuļiem, iznāca no garās

zāles un pilnā godībā gozējās visu acu un kameru priekšā. Arī mazie pievienojās, un safari tiešām varējām nosaukt par veiksmīgu. Vienīgais secinājums – no gida, diemžēl nekādas jēgas nebija, bet Indijā mums izveidojās svarīgs novērojums – visiem vajag darbiņu. Tāpēc nebrīnieties, ja arī jums būs jāpērk gan gida, gan šofera, gan safari gida pakalpojumi, lai gan mierīgi varētu iztikt tikai ar vienu no trīs.

Otrajā piegājienā neredzējām nevienu plēsēju, lai gan solīti tika ne tikai tīģeri, bet arī leopardi. Sejoties šoferis un gids atzinās, ka šinī zonā lielos kaķus šogad redzējuši divreiz. Priekš oktobra, diezgan bēdīgi, taču par cik tīģerus redzējām jau no rīta, vienkārši izbaudījām braucienu ar apvidus džipu, kalnus un skaisto dabu. Tieši šeit, nacionālajā parkā bija lieliska iespēja uzelpot svaigu gaisu un atgūties no pilsētu burzmas un netīrības. Daba tiešām skaista, īpatnēja. Šķiet ka viss gaiss ir ar dzeltenīgi sarkanu, siltu nokrāsu. Vakars tuvojas, un mums ir jābrauc uz Džaipūru.

Rozā pilsēta

Džaipūra ir pēdejā no Indijas tā saucamā Zelta apļa. Šī pilsēta ir slavena ar savu amatniecību, nokrāsu, jo visa senās ēkas nokrāsotas rozīgi sarkanos toņos, kā arī dzīvniekiem – šeit ceram sastapt gan ziloņus, gan kobras. Kobras gan nav mana mīļākā lieta uz pasaules, taču nejau savvaļā tās te sastopamas – Džaipūrā esot vairāki čūsku dīdītāji. Diemžēl arī visi ziloņi, kas pilsētā sastopami, ir nebrīvē dzīvojoši. Džaipūrā ierodamies vēlu vakarā, un mūs sagaida mūsu Indijas tūres organizētājs, Kamals, kas izskatās, ka menedžē nelielu viesnīcu. Viņš mūs aizved tradicionālās vakariņās un no rīta iepazīstina ar jaunu gidu, kas ir tikpat ekscentrisks pēc izskata, kā pēc vārda – Madam Sing. Krāsains turbāns, izrotātas, spicas iešļūcenes, vismaz pieci gredzeni uz katras rokas, ieeļļotas un spici uzrullētas ūsas un sarkanais punkts pierē, kas simbolizē trešo aci. Viņš mūs izved pa Džaipūras burzmu tādā iespaidu virpulī, ka grūti tam izsekot, šķiet ka vienas dienas laikā piedzīvojām vairāk, nekā visās dienās līdz šim – sākām ar ielu ēdienu un čai dzeršanu, drūzmēšanos divu maģistrāļu vidū iepretim rojālajai Vēja pilij, kas rotā visas Džaipūras pastkartes, izstaigājāmies pa puķu tirgu, pa templi, pa pilīm, pa jumtiem, visur. Tiku pie hennas zīmējuma uz rokas, noskatījāmies auduma apdrukas tehnolģijas, kas sagalbājušas gadsimtiem, atkal paēdām gardu vietējo ēdienu – ceļojumam ejot uz beigām, esam arvien drošāki uz vietējām ēstuvēm, un neviens par laimi arī nesaindējās. Vakarpusē pat izciemojāmies drēbju darbnīcā un veikalā, kurā Edijam uzsēja turbānu, kas izrādās ir deviņus metrus garš audums, siets un veidots, līdz ieņem noteikto formu. Piemērīt varēja arī tradicionālo kāzu tērpu. Indieši ir traki naski uz apģērbu šūšanu, it sevišķi Džaipūrā – te uz katra stūra ir ateljē vai apģērbu bode. Arī mēs pasūtījām apģērbu – es tiku pie zīda kleitas, ko man uzšuva vienas nakts laikā, tāpat kā Edijs, pie smokinga žaketes. Silts ieteikums, it sevišķi vīriešiem – ļoti lēts veids, kā tikt pie pašūta uzvalka, ir to pasūtīt Indijā. Viņi tiešām strādā ļoti kvalitatīvi, par iespaidīgi mazākām cenām, nekā jebkur Eiropā. Par kleitu 18 eiro, žaketi – 60.

Dzintara forts – iespaidīgs, skaists, kalnos, un atgādina Ķīnas mūri, nejau dēļ sava stila, bet gan pēc fakta, ka tas ir ārkārtīgi garš mūris, kas stiepjas pāri kalniem tik tālu, cik vien var saredzēt. Šeit jau atkal sastapāmies ar ārkārtīgi lielu uzbāzību no tirgotāju puses, lielu interesi vietējiem ar mums nofotografēties, taču nesastapām ziloņus.  Kobras gan. Ziloņi esot aizņemti dēļ nacionālajiem svētkiem, tos vajag parādēm. Mūsu gids apsola, ka aizvedīs mūs uz ziloņu ciematu, kas ir tepat netālu. Ciemats esot ziloņu glābtuve, kur izmantotos un nebrīvē augušos ziloņus sargā no turpmākas izmantošanas. Esam ļoti patīkami satraukti – es nekad dzīvē neesmu redzējusi ziloni, kur nu vēl ar iespēju apskatīt to tuvumā, vai pat pieskarties tam, tāpēc ar nepacietību gaidu. Uzreiz, ienākot ziloņu dārzā, mūs apsēdina un stāsta par saudzīgo apiešanos ar ziloņiem, ko viņi šeit praktizē. Runājot ziloņu valodā, ko no paaudzes paaudzē nododot saviem pēctečiem. Skaisti skan, taču aizdomīgi sāk palikt nākamais, ko no mums prasa – nopirkt kādu aktivitāti ar ziloņiem, piemēram jāšanu ar tiem, mazgāšanu, zīmēšanu uz ziloņa un tamlīdzīgas lietas. Tas ir vienīgais veids, kā varam tikt tālāk par šo sarunu galdu un tobrīd arī iekritām, ar savu vēlmi satikt dzīvniekus, nopirkām aktivitāti. Šo rakstu ar smagu sirdi, jo tikai pēctam sapratām skarbo patiesību – ziloņus šeit spīdzina tāpat kā pirms gadiem, tāpat kā to dara Taizemē. Par cik šāda ziloņu izmantošana un sāpju nodarīšana ar asiem durkļiem tiek nosodīta, viņi to slēpj, cik vien labi var. Ziloņus nodeva sarobotās ausis, kas ir to vājā vieta, kā arī fakts, ka visi ziloņi bija iejūgti un to treneri, jeb kopēji, neatkāpās ne mirkli, kontrolējot katru lielā dzīvnieka kustību. Tā brīža sajūsma ņēma stipru virsroku pār acīm redzamo un tikai tad, kad bijām šo vietu atstājuši, izsecinājām, ka kaut kas tur nebija tīrs. Papētot vairāk, protams tikai apstiprinājās nelāgā aizdoma – šī vieta nebija ne patvērums, ne glābtuve izmantotajiem ziloņiem, tā vienkārši bija nomaskēta vieta, kur ķert un ievilināt tūristus. Noteikti neiesaku apmeklēt šo, vai līdzīgas vietas, kas ap Džaipūru ir vairākas. Nevienā ētiskā ziloņu dārzā jums nepiedāvās dīvainas aktivitātes ar ziloņiem, kā arī neviens zilonis nebūs iejūgts vai kontrolēts. Žēl, ka tā. Šī tradīcija un māksla – izmantot ziloņus, Indijā nāk no seniem laikiem, un tie ir bijuši lieli palīgi celtniecībā un transportā, pateioties savam lielajam izmēram un spēkam, taču mūsdienās vairs nav nepieciešamība šos milžus izmantot un mums nevajadzētu atbalstīt šādu praksi.

Pēdējā apskates vieta – pērtiķu templis, kalnos netālu no Džaipūras. Nevis gluži pērtiķiem par godu tas tā ir iesaukts – te gluži vienkārši iemitinājušies visai daudz mērkaķu. Pats templis Galtaji ir tuvu kalnu virsotnei, un ir par godu saules dievam. Te ir populārs galamērķis svētceļniekiem, kas uz šejieni dodas lai attīrītos svētajā ūdenī. Kalnos ir strauts, kura ūdens uzkrājas palielā baseinā, un tieši šeit svētceļnieki nāk mazgāties. Kopā ar pērtiķiem, kam šeit tīri labi patīk.  Visa vieta, ir skaistā lokācijā, mazliet mistiska, bet tik nolaista un nodrupusi, ka paliek skumji.  Arī miskaste šeit ir iespaidīgāka, kā citur – ieeja tempļu pilsētiņā vienkārši izskatās pēc izgāstuves. Pa to ganās govis, smaka ir drausmīga. Mums seko vīrietis, kas grib par naudu parādīt, kā spēlēties ar pērtiķiem, uzņemt bildes, taču šo vīrieti pavada tik traka smaka, ka vienkārši cenšamies tikt pēc iespējas tālāk no viņa. Kopumā ir vērts šo vietu apskatīt, pavisam savādāk, nekā lielajos fortos un tempļos, taču ir jārēķinās ar augsta līmeņa netīrību.

Vakarā Džaipūrā palaimējās arī redzēt parādi, kuras dēļ visi Dzintara forta ziloņi ir atsaukti no saviem ikdienas pienākumiem. Parādē arī tiešām viņus redzam – nokārti ar drēbēm, sakrāsoti un ilkņu vietā uzskrūvētiem zeltītiem uzgaļiem. Ziloņiem seko kamieļi, bungas, dažādas platformas ar dievu skulptūrām, orķestris, muzikanti, gaismas un krāsas, ikpalaikam arī šauj salūtu. Pilsēta ir dzīva un ļoti eksotiska. Mūsu vēlme šovakar ir ēst ceptus kartupeļus, ko Kamals mums ir apsolījis pagatavot, taču atgriežoties viesnīcā, kartupeļus pagatavoju pati. Viņiem ir grūti saprast, kā mēs varam ēst tikai kartupeļus, ar sīpoliem un sāli, piedevās tomātu un gurķu salātiņus. Ne karijs, ne čilli, ne ingvers vairs nevienam nekārojas, un ceptie kartupeļi pazūd ļoti ātri.

Šis ceļojums uz Indiju nebija baudāms, te bija maz komforts un daudz pārdomas. Pārdomas visvairāk par to, cik maza vērtība var būt cilvēkam tik pārapdzīvotā valstī. Pārdomas par to, cik tomēr esam laimīgi piedzimt pirmās pasaules valstī, kur cilvēki netiek šķiroti kastās un visiem ir vienādas cilvēktiesības. Protams, Indijā oficiāli kastas nav, taču realitāte ir pavisam citāda. Valsts ir ārkārtīgi skaista, unikāla, nesaprotama, protams arī nedaudz atgrūž ar savu bardaku. Pat lidojot projām saskārāmies ar problēmām, kas sagādāja lielu stresu – tika atcelti reisi, pārcelti jaunie lidojumi un beigās caur adatas aci izlīdām, lai tiktu uz savu atpakaļceļa lidmašīnu, un kas tā bija par laimi – nonākt atpakaļ Eiropā. Mums saprotamais miers, struktūra un kārtība ir pilnīgs pretstats Indijai. Neapšaubāmi, ceļojums uz Indiju ir eksotisks, tam ir savs šarms, un ir ļoti svarīgi mērķi, kāpēc uz turieni braukt – vienkāršs tūrisma ceļojums būs ļoti nogurdinošs un noteikti nav paredzēts visiem. Iesaku to apvienot ar lēnāku ritmu, pāris dienām kādā nomaļākā resortā vai retrītā pie dabas, citādi mašīnu taures kritīs uz nerviem tā, ka liksies, drīz sajuksiet prātā. Atskatoties uz braucienu – tas bija ļoti skaists, piedzīvojumiem un jauniem iespaidiem bagāts, bet vai es gribētu braukt vēlreiz – uz Indiju – nē. Bet tiktiešām iesaku, pirms izdarīt savus secinājumus, aizbraukt pašiem, jo nenoliedzami, katrs var atrast savu izaugsmi, skaistumu un piedzīvojumu Indijā.