Autors – Madara Nogda

Ceļojums uz Grieķiju

Kādas sajūtas Jūs pārņem, izdzirdot frāzi “ceļojums uz Grieķiju?” Manā sajūtu paletē tie ir dzidrie, zilie ūdeņi, fantastiskās dabas ainavas, mitoloģiskie tēli (Zevs, Atēna, Odisejs, mīlas dieviete Afrodīte), Olimpisko spēļu dzimtene un leģendām apvītas vietas. Mēs izvēlējāmies doties ceļojumā uz slaveno, vēsturisko un maģisko Krētas salu. Salai raksturīgas neskaitāmas pludmales, apbrīnojamas kalnu aizas un romantiskās pilsētiņas ar savu īpašo dvēseli un šarmu. Ceļojumā devos kopā ar draudzeni Annu. Man ļoti patīk plānot ceļojumus pašai, jo tas šķiet ne vien ekonomisks variants, bet pats plānošanas process ir ļoti aizraujošs. Šoreiz gan nolēmām izmantot tūroperatora pakalpojumus, jo esošajā situācijā, tas bija ērti un šķita, ka arī droši. No viesnīcā pieejamā ēdināšanas tipa, mēs izvēlējāmies tikai brokastis, jo braucot uz tik pasakaini skaistu salu nebija ne prātā visu dienu zvilnēt viesnīcas baseina ērtajos krēslos un baudīt grieķu delikateses. Skaidrs bija viens, ka sala ir jāapceļo un jāizbauda Krētas burvība. Pirms ceļojuma uzskicējām nelielu plānu un izvēlējāmies maršrutu, atzīmējot tās vietas, kuras noteikti vēlamies apmeklēt. Ar noderīgiem padomiem un ieteikumiem man palīdzēja latviete, kura jau vairākus gadus dzīvo Krētā, liekot saprast, ka Krēta ir pasakaina un pārsteidzoša sala, kura vēl ilgi neļaus mums sevi aizmirst. Acis iemirdzējās vēl spožāk, jo domās bijām jau lidostā, lai izkāptu pavisam citā pasaulē un brīnītos, jūsmotu, trauktos pretī nezināmajam.

1. diena “Iepazīšanās ar Krētu”

Ceļojumā devāmies ar “AirBaltic” aviokompāniju. Manuprāt, šī aviokompānija lieliski nodrošina gan fizisko, gan emocionālo komfortu. Lidmašīnas ir ērtas, personāls laipns un lidojums baudāms. Pēc mākoņos pavadītām 3,5 stundām, mūsu lidmašīna veiksmīgi piezemējās. No lidostas līdz viesnīcai bija aptuveni 30 minūšu brauciens ar transfēru, ko nodrošināja tūroperators. Ierodoties viesnīcā, izrādījās, ka mūsu numuriņš vēl nebija sagatavots. Personāls paziņoja, ka nāksies gaidīt aptuveni divas stundas. Kādas bija mūsu pirmās sajūtas, ierodoties Krētā? Pamatīgs karstums, aptuveni +35 grādu temperatūra. Kamēr tika sagatavots viesnīcas numuriņš, ķērām pirmos saules starus Vidusjūras pludmalē, kas atradās vien pāris minūšu gājienā no viesnīcas. Saule bija ļoti karsta un apsārtums parādījās jau pirmās pusstundas laikā. Latvijā iepirktie saules aizsargkrēmi mūs pasargāja no apdeguma Grieķijas saulē. Pēc pavadītās stundas pludmalē izlēmām, ka dosimies uz viesnīcu. Un jā, beidzot arī mūsu numuriņš bija gatavs, tīrs un kārtīgs, ar nelielu balkoniņu, no kura pavērās skaists skats uz dzirnavām. Īpaši atmiņā palikuši vakari uz balkona terases, baudot skatu uz izgaismotajām dzirnavām blakus esošā restorāna mūzikas pavadībā, kas piedeva sava veida odziņu mūsu laiskajiem vakariem uz balkona terases. Kad bijām iekārtojušās numuriņā, devāmies uz viesnīcas baseinu baudīt saulīti un atgūt spēkus pēc nakts lidojuma. Pusdienlaikā nolēmām pastaigāties pa viesnīcas apkaimi, lai atrastu kādu patīkamu vietu, kurā nobaudīt grieķu nacionālos gardumus. Vietējie iedzīvotāji sakarā ar pamatīgo karstumu, pa dienu nemēdza uzturēties ārpus mājām. Vakaros valdīja pavisam cita atmosfēra – restorānos un mazajās ieliņās atgriezās gaidītā rosība un vasaras vakaru maģiskā enerģija. Gatavojoties ceļojumam uz Krētu, mums bija skaidrs, ka salu bez auto nav iespējams redzēt un pilnībā izbaudīt. Jau pirmajā dienā apmeklējām auto nomas salonus, lai izpētītu pieejamo informāciju un saprastu aptuvenās izmaksas. Uz 3 dienām auto bija iespējams iznomāt, sākot no 40-150 eiro. Pieļauju, ka nomas cena mainās atkarībā no sezonas un tūristu pieplūduma. Degvielas cenas ir līdzvērtīgas Latvijas cenām. Auto nomas Grieķijā ir praktiski visur, tāpēc to atrašana problēmas noteikti nesagādās. Kādā auto nomā laipns grieķu onkulītis mums ieteica papusdienot tavernā. Iesākumā šķita, ka tas ir kāds īpašs, vietējo vidū iecienīts restorāns, bet pēc mirkļa sapratām, ka tā ir jebkura vieta, kurā var ieturēt maltīti. Tad nu mūsu acis piesaistīja kāda omulīga vietiņa, kuru iemīļojuši arī “trip advisor” lietotāji. Ticiet vai nē, bet mēs bijām vienīgās apmeklētājas. Jau onkulītim no auto nomas šķita ļoti dīvaini, ka dienas vidū (svelmē) plānojam ieturēt pusdienas. Šī bija mūsu bija pirmā pieredze, iepazīstot grieķu virtuvi. Draudzene pasūtīja klasisku (vistu ar mērci un kartupelīšiem) , bet es izvēlējos vienu no nacionālajiem ēdieniem (kalmāru ar grillētiem dārzeņiem). Ēdiens bija gan ļoti garšīgs, gan arī arī sātīgs. Pievienotā vērtība mūsu gastronomiskajai pēcpusdienai bija viesmīlība un izcilā apkalpošana. Saņēmām ne tikai neaizmirstamus komplimentus, bet arī rakiju (stiprs alkoholiskais dzēriens) un desertu (grieķu jogurtu ar ogām un baklavu), ko uzsauca restorāns. No prieka, smaidiem un komplimentiem apreibušas, pludmalē baudījām pirmo saulrietu Grieķijā. Vareni!

“Sapņu mednieces”

Pēc brokastīm satikāmies ar mūsu ceļojuma tūroperatora gidu, lai noskaidrotu piedāvātās auto nomas cenas un ekskursijas. Protams, ka cenas bija augstākas, nekā iegādājoties šos pakalpojumus no vietējām tūrfirmām. Tādēļ uzreiz pēc sarunas devāmies uz vietējām auto nomām un tūrkompānijām, lai izvēlētos savām vēlmēm un vajadzībām tīkamāko variantu. Kāda tūrfirma mūs īpaši uzrunāja, kurā strādāja divas ļoti atsaucīgas un pretimnākošas māsas. Tieši šeit mēs ieguvām vērtīgu informāciju un ieteikumus par Krētas apceļošanu, sākot ar grieķu valodas “garšīgākajām” frāzēm un beidzot ar piemērotāko apģērbu, dodoties uz Santorini salu. Apsverot pieejamās iespējas, izlēmām, ka izmantosim ekskursiju piedāvājumu paketes, lai nav liekas galvassāpes par to, cik veiksmīgi izdosies izbraukt kalnu serpentīnus. Jā, ar auto pāris eiro mēs noteikti ieekonomētu, tomēr ne mirkli nenožēlojām, ka iegādājāmies dažādas ekskursijas. Turpmāko dienu nolēmām pavadīt Heraklionā, kas atrodas 15 minūšu braucienā no viesnīcas. Herakliona ir vislielākais un visblīvāk apdzīvotais salas apgabals. Konkrēts plāns Heraklionas apskatei mums nebija, jo reizēm jāļaujas plūst pa straumi, izbaudot pilsētas šarmu un viesmīlību. Devāmies pastaigā pa krastmalas promenādi, jahtu piestātni, ik pa laikam aprunājoties arī ar vietējiem iedzīvotājiem. Svaigs pistāciju saldējums, kurš pil uz pirkstu galiem, tūristu čalām piepildītās vecpilsētas ieliņas, svaigi ceptu kalmāru aromāts, mazās un omulīgās bodtītes veido Heraklionas Vecpilsētas apmeklējuma noskaņu. Braucot uz Heraklionu izpētījām, ka Arheoloģijas muzejs ir ievērojams apskates objekts. Neesam aktīvas muzeju apmeklētājas, bet šoreiz vēstures vilinājums mūs pārņēma savā varā un izlēmām doties arheoloģijas liecību meklējumos. Diemžēl jāatzīst, ka mūsu vēstures zināšanas par Grieķiju aprobežojās vien ar pāris vēsturiskiem faktiem, tādēļ bija interesanti ielūkoties pagātnē. Apskates objekti bija iespaidīgi: milzīgās vāzes, skulptūras, arhitektūras pieminekļu fragmenti, zelta rotaslietu kolekcijas un citi interesanti eksponāti. Muzeja apmeklējuma cena bija aptuveni 6 eiro, bet mums kā studentēm un jaunietēm, kuras nav sasniegušas 25 gadu vecumu, šī iespēja bija bez maksas. Grieķijā daudzas apskates vietas un muzeji ir bezmaksas pasākums, ja vēl neesi sasniedzis 25 gadu vecumu. Kāds prieks, ka vēl šovasar varējām izbaudīt šo prioritāti. Ja esi students vai studente, tad noteikti ceļojuma koferī ieliec studentu apliecību, lai kurp arī Tu dotos, jo tas sniedz papildus atlaides dažādās apskates vietās un citas priekšrocības. Vakariņot izvēlējāmies pašā pilsētas sirdī- restorānā “Enetiko”. Jāpiebilst, ka šoreiz gan nebijām vienīgās apmeklētājas, jo visapkārt valdīja rosība, vietējo iedzīvotāju un tūristu nerimstošās čalas. Šo omulīgo vietiņu varu uzslavēt ne tikai par izcilo apkalpošanu, bet arī garšīgo ēdienu. Līdz šim Krētas virtuve mums nelika sevī vilties, kas no sirds iepriecina un saglabā vislabāko iespaidu par ēdiena kvalitāti. Nav jau gluži tā, ka ar vakariņām mūsu diena ir noslēgusies. Vakarpusē, kad karstums bija nedaudz rimies, devāmies garākā pastaigā, priecājoties par vakara saulīti, kura romantiski ieslīdēja jūrā.

3. diena “Lēciens pagātnē un zilo ūdeņu valdzinājums”

Trešās ceļojuma dienas rīts mums iesākās ļoti agri, jo bija jādodas pirmajā ekskursijā. Autobuss mūs nogādāja pasakainajā, zilo ūdeņu ieskautajā un mierpilnajā Agios Nikolaos pilsētā. Vislielāko burvību šai vietai piešķir dziļais Vulismeni ezers. Pilsēta bija ļoti mierīga, jo pusdienlaikā tūristi izvēlās atpūsties pludmalēs. Šeit ir daudzi mazi veikaliņi, kuros var iegādāties Krētas mākslas darbu kopijas, rotaslietas un izšuvumus. Krodziņos un kafejnīcās ir iespēja nobaudīt tradicionālos Krētas ēdienus un dzērienus. Tā kā laika limits pilsētiņas apskatei bija ierobežots, tad krodziņu apmeklējumu aizstājām ar aukstās kafijas malkošanas pauzi burvīgā terasē, raugoties uz pilsētas promenādi. Atzīšos, ka aukstā kafija šoreiz nebija piemērota mūsu garšas kārpiņām, bet saldumu šim baudīšanas procesam piedeva omulīgā atmosfēra, debeszilais ūdens un tālumā mirdzošie kalni. Ak, cik skaisti! Mirklis atmiņās iemūžināts! Pusdienlaikā pastaigājāmies pa kolorīto Elundas zvejnieku ciematiņu, kur kādā no veikaliņiem iegādājāmies etnokleitas, kas karstajās vasaras dienās reiz atsauks atmiņā Elundas zvejniekciematiņu. Tad nu gaidām kuģīti un dodamies uz Spinalongas salu. Kur tad apslēpts šīs mazās saliņas valdzinājuma noslēpums? Varbūt neparastajā vēstures stāstā? 20.gadsimta pirmajā pusē lepra bija viena no briesmīgākajām slimībām, kuru nebija iespējams izārstēt. Salā lepras slimniekus izolēja no ārpasaules. Tas bija viņu patvērums un vieta, kurā uzburt savu īpašo kultūru, neskatoties uz nāvējošo slimību. Slimnieki sev ierīkoja teātri, baznīcu, kafejnīcu, svinēja kāzas, cenšoties pilnvērtīgi izdzīvot dzīvei atvēlēto laiku. Kā jau iepriekš varēja noprast, tad uz salu devāmies ar kuģīti, kas ilga aptuveni 30 minūtes. Brauciena laikā “ķērām” spožos saules starus uz kuģīša klāja. Ierodoties salā, mums tika atvēlēta vien stunda, lai to nedaudz iepazītu. Izstaigāt salu var paspēt, bet ne izbaudīt. Iepazīstoties ar salas vēsturi, bija nedaudz savādi pastaigāties pa šaurajām ieliņām un pētīt nelielās istabiņas, kas atgādināja bunkurus, kuros reiz dzīvoja lepras slimnieki. Neskatoties uz drūmo vēsturisko stāstu par Spinalongu, sala šķita ļoti, ļoti skaista un neaizmirstama. Tai piemita īpaša aura un katrs spertais solis aizveda mūs līdz oāzei, kurā mutuļoja zilais Vidusjūras ūdens un no koku galotnēm bija dzirdama spalgā kukaiņu sanēšana. Ja rodas iespēja, noteikti apmeklējiet Spinalongas salu, lai sajustu tās vēstījumu. Tveicīgā Grieķijas saule gaisu uzkarsēja līdz +35 C , bet mēs turpinājām baudīt gleznainos skatus, kāpelējot pa klinšaino salu, lai vēlreiz un vēlreiz palūkotos uz Spinalongu no dažādiem skatu punktiem. Ieteikums: neiegādājieties dzērienus, ēdienus vai jebko citu kuģīšu piestātnes nelielajā veikaliņā. Jau pirms brauciena uz Spinalongas salu, sarūpējiet pietiekamu dzeramā ūdens daudzumu. Tā kā ar ūdeni mēs iepriekš nenodrošinājāmies pietiekamā daudzumā, tad par mazo kolas bundžiņu nācās samaksāt 5 eiro. Priecīgas, laimīgas, ar neaizmirstamiem iespaidiem kuģojām atpakaļ uz Elundu, kur pa ceļam mums bija iespēja nopeldēties Vidusjūras dzidrajos ūdeņos.

4.diena “Kolorīts ar ūdens nimfu pēdējā cēlienā”

Nu jau ceturtā ceļojuma diena iesākās šarmantajā un romantiskajā Retimno pilsētiņā. Retimno arhitektūtra atgādina Venēciju. Pilsēta joprojām ir saglabājusi savu aristokrātisko izskatu, ar 16.gadsimta ēkām, akmens kāpnēm, bruģētajām ietvēm, arkveida durvīm un šaurajām ieliņām. Šajā mirklī pilsēta piederēja tikai un vienīgi mums, sniedzot vienreizēju iespēju izbaudīt mierpilno un romantisko atmosfēru, kas burtiski ievilināja mūs savās skavās, piepildot ar mieru, vieglumu un 16.gs. enerģijas klātesamību. Pilsētu caurvija košie ziedu paklāji ar rozīgām krāsu niansēm, kas romantiski rotājās saulītes staros. Mierīgi un klusi devāmies caur pilsētu, nonākot Fortezza cietoksnī, kas redzams no katra pilsētas skatupunkta, piesaistot ceļotāju uzmanību. No cietokšņa pavērās fantastisks skats uz Retimno un pilsētas rietumu piekrasti. Ieejas maksa cietoksnī bija 4 eiro, šoreiz studentu un jauniešu privilēģijas nedarbojās, bet noteikti ir vērts vēsturisko vietu apskatīt. Stāsta, ka senos laikos šis kalns bija maza sala. No cietokšņa paveras ainavisks skats uz pilsētu, kurā var saskatīt gan vēsturiskas baznīcas, gan venēciešu celtās dzīvojamās ēkas un turku mošejas. Turpinājām ceļu uz otru lielāko pilsētu Krētā Haniju jeb “Venēciju bez upēm”. Visapkārt valdīja rosība, ieliņās gleznoja mākslinieki, šeit varēja sastapt visdažādāko tautību pārstāvjus. Hanija piesaista ar krāsu kontrastu skaistumu, sulīgizaļajiem līdzenumiem, kuros zaļo olīvkoki un smilšainajām pludmalēm Vidusjūras krastos. Salīdzinājumā ar Agios Nikolaos un Retimno mazajām, romantiskajām pilsētiņām, šī bija liela un kolorīta pilsēta, kurā cilvēku čalas dzirdamas ik uz stūra un restorāni ar savu smaržu spēj ievilināt teju katru izsalkušo un ne tik izsalkušo garāmgājēju. Kad Hanijas ieliņas krustu šķērsu izstaigātas, arī mūs ar gardajām smaržām ievilināja viens no promenādes restorāniem. Šoreiz nogaršojām “moussaku.” Tā ir viena no grieķu tradicionālās virtuves zvaigznēm. Atgādina lazanju vai kartupeļu sacepumu, kas pildīts ar malto gaļu. Moussaka bija tik garda un baudāma, ka izlēmām to pagatavot, atgriežoties mājās. Nākamais apskates objekts bija Krētas vienīgais saldūdens ezers – Kournas ezers. Tas atrodas kalnu ieskautā apgabalā, kur ar katamarāniem ir iespēja baudīt floras un faunas krāšņumu (katamarānu nomas maksa bija aptuveni 6 eiro). Ezers ir fantastiski skaists, saules apmirdzēts, ar dzidru ūdeni, kurā bez īpašas piepūles ir labi saskatāma ezera gultne. Tas ir nozīmīgs mitrājs un mājvieta pīlēm un zušiem, ūdens čūskām un retai divkrāsainu terapīnu sugai ar rakstainu čaulu (Diamondback Terrapin). Saule ik pa laikam mēdz paslēpties aiz kalniem un kokiem ap ezeru, izgaismojot vispirms vienu un pēc tam otru pusi, piešķirot ūdenim akvamarīna nokrāsu. Leģendās vēstīts, ka ezera tuvumā ir spēcīgi elektromagnētiskie lauki, kas var radīt lielu iekšējo nemieru, savukārt, citiem tieši pretēji – sniedz iedvesmu un fizisko labsajūtu. Ezeram ir arī sava ūdens nimfa, kas pilnmēness naktīs ķemmē matus. Ceturtā ceļojuma diena tuvojas izskaņai, varu sacīt atkal un atkal – sajūtām un iespaidiem piepildīts dienas noslēgums ar skaisto nimfu, kas kopā ar mums sagaida saulrietu.

5. diena “Mierā”

Nākamā ceļojuma diena uzausa tikpat karsta kā iepriekšējās. Tā kā vēlējāmies redzēt visas iespējamās Krētas nokrāsas, tad katrai ceļojuma dienai bija cits virziens. Pirmajā dienā devāmies uz austrumiem (Agios Nikolaos), nākamajā dienā uz rietumiem (Hanija, Retimno) un šodien uz salas lejasdaļu, kur ir vēl saulaināk un karstāk, uz dienvidiem jeb Matalu, kādreizējo Festas ostu. Matala ir neliela hipiju pilsētiņa, tādēļ teju uz katra stūra redzami krāsaini zīmējumi, hipjveidīgie busiņi, mašīnas un zīmes, kas simbolizē nepārtrauktību un vienotību. Hipiju kultūra bija redzama un jūtama ik uz soļa. Matalu ieskauj gleznains un idillisks līcis, kura malā atrodas smilšakmens klintis ar hipiju mitekļiem. Lielākā daļa klinšu bija brīvi pieejamas, tajās varēja uzkāpt un aplūkot no iekšpuses. Savukārt, citas bija nosprostotas, jo vēsture stāsta, ka šajās klintīs hipiji gājuši bojā. Piebildīšu, ka klintis ir stāvas un es nevaru pat iedomāties, kāda atmosfēra tajās valda vētras laikā. Arī mēs rāpāmies klintīs, lai gan sasvīdušās kājas slīdēja un gaisa temperatūra bija gandrīz + 40 C, bet tas noteikti ir tā vērts, jo ainava, kas pavērās no augšējo stāvu klintīm bija pasakaina – kristāldzidrs ūdens, smilšainā pludmale un unikāla pilsētiņa, kura izvietojusies gar līča piekrasti. Tas ir jāredz! Pēc kāpiena klintīs, kas nebija viens no drošākajiem pasākumiem, veiksmīgi bijām nokļuvušas kokteiļu kafejnīcā, kurā nobaudījām veldzējošus svaigu ogu smūtijus. Matala ir vieta, kura nepazīst steigu. Dienu turpinājām smilšainajā pludmalē, ļaujot ķermenim iegrimt vieglajās smiltīs, ik pa laikam sajūtot, kā ūdens kutina pēdas. Tā bija pilnīga brīvības un labsajūtas dāvana- aizvērt acis un ļauties mieram. Pusdienas ieturējām vienā no pludmales restorāniem un nobaudījām grieķu salātus, pupiņu sautējumu un tradicionālo sacepumu. Arī Matalas hipiju oāze lēnām attālinājās mūsu skatam un iegūtā sajūta ir saules pielietais miers.

6.diena “Pamanīt. Sajust. Brīnīties”

Klāt pēdējā ekskursiju diena, kura iesākās agri no rīta ar steidzīgi malkotu kafijas tasi. Šodien mūsu ceļi vedīs uz Heraklionas ostu un sapnis par Santorini gūs piepildījumu. No Heraklionas ostas līdz Santorini ceļā jāpavada vien 2 stundas, kamēr no citām vietām Grieķijā tūristi mēro tālo ceļu, lai ar prāmi nokļūtu pasakainajā Santorini salā. Arī mēs pulksten 8:00 no rīta ar prāmi kuģojām uz Santorini. Kuģa apkalpe bija ļoti laipna, ik pa laikam atgādinot par roku dezinfekciju un sejas aizsargmasku izmantošanu brauciena laikā. Uz kuģa bija iespējams baudīt arī kafiju, tēju, karstmaizītes, steiku un dažādas delikateses. Izvēlies ko vēlies un ko kāro sirds! Protams, ka cenas bija augstas, kā jau tūristu iecienītos maršrutos. Brauciena laikā bija jūtama viļņošanās, bet citādi tas bija baudāms. Kad prāmis piestāja ostā, bijām nedaudz samiegojušās, jo agrais rīts lika par sevi manīt, tādēļ izmantojām iespēju pasnaust arī brauciena laikā. Piestātnē mūs sagaidīja autobusu rinda. Kā atrast īsto? Ar šo uzdevumu nu bija veiksmīgi jātiek galā. Kad īstais autobuss tika atrasts, atviegloti uzelpojām, ceļojums par skaisto Santorini varēja sākties! Mūsu zinošā gide visas dienas garumā iepazīstināja ar salas vēsturi, interesantiem faktiem un to, kāpēc salas iemītnieki ir izvēlējušies baltās mājas ar zilajiem jumtiem, kas nu jau ir pazīstama kā Santorini vizītkarte. Mūsu pirmais iespaids nebija ne tuvu tam, ko redzējām bildēs. Tas bija kaut kas iespaidīgāks! Tas bija satriecoši! Ja nedaudz par salas vēsturi, tad 17.gadsimtā Santorīnī bija augsti attīstīta amatniecība un tirdzniecības sakari ar citām zemēm. Pēc vulkāna izvirduma tā laika pilsēta tika iekonservēta pelnos. Salā esošais vulkāns ir ne tikai jaunākais visā Eiropā, bet joprojām arī aktīvs. Pēdējā lielā 1956. gadā notikusī zemestrīce, būtiski ietekmēja abus galvenos salas ciematus Firá un Oía, un vulkāna izvirdumi krāterī izveidoja divas jaunas saliņas. Galvenais ienākumu avots salā ir tūrisms, kas ar katru gadu arvien vairāk attīstās, būvējot jaunas villas un uzņemot ne tikai mūs, bet arī pasaulslavenas zvaigznes, piemēram, Leonardo Di Kaprio. Ņemot vērā to, ka vasaras sezona Santorini salā ir ļoti, ļoti, pat vairāk kā ļoti pieprasīta, jo ikdienā šeit piestāj neskaitāmi prāmji un kruīza kuģi ar tūristu pūļiem, tad salu nav iespējams pilnībā izbaudīt. Iedomājieties, ja jau tā šaurajās ieliņās, nāktos spraukties cauri milzīgām cilvēku masām, kur arī gaisa temperatūra ir ievērojami augsta, tad ātri vien iestāsies apnikums un pat aizkaitinājums. Mūsu gadījumā ceļošana pandēmijas radītajos apstākļos ieguva vairāk plusu nekā mīnusu, jo no tūristu pūļiem nebija ne ziņas, ne miņas. Mums patiešām bija paveicies, jo parasti sezonas laikā sala ir pārpildīta. Pirmā apskates vieta Santorini bija Oia ciematiņš. Jā, tieši tas, par kuru daudz un dikti jūsmots fotogrāfijās. Lieliski panorāmas skati, marmora bruģa alejas, akmeņos izgrebtās ēkas, mazās ieliņas ar veikaliņiem, smaidīgi cilvēki – Oia vizītkarte. Nākamā pietura ir Santorini galvaspilsēta – Tira, kurai raksturīgas apbrīnojamas venēciešu un Kiklādas arhitektūras apvienojums. Tās bruģētie celiņi, vērienīgie panorāmas skati un romantiskā noskaņa, ko izteiksmīgi papildina “Jeff Buckley-Hallelujah” ģitārspēles izpildījums. Domas peldēja kaut kur tālumā, ķermenī iestājās patīkama viegluma sajūta un prāts atbrīvojās. Tieši tik lielu emociju gammu var izraisīt viens mirklis. Santorini sens un mūsdienās joprojām populārs pārvietošanās līdzeklis ir ēzelītis. Jau pa gabalu bija dzirdami smalkie, bet pārliecinošie ēzeļu soļi un zvaniņa skaņas, kas aplikti tiem ap kaklu. Šoreiz atturējāmies no šī transporta veida izmantošanas un kājām devāmies augšup kalnā pa bruģēto pilsētas ceļu, kur nepārtraukti redzami elpu aizraujoši skati. Jo augstāk, jo baudāmāka aina pavērās acīm. Kad bijām nokļuvušas pilsētas augstākajā punktā, nolēmām nogaršot izslavēto Santorini alu. Mazāk svarīgs man bija alus, kā burvīgais restorāns klints malā ar pasakaino skatu uz līcī ieskauto Tiras pilsētu. Ieteikums: nodrošinieties ar skaidro naudu un paņemiet kādā no ielas malā esošajām bodītēm saldējumu (to veidu ir vairāk kā varat iedomāties). Tā kā alus man ne visai iet pie sirds, tad šis absolūti neatšķīrās no tiem rūgtajiem, ko esmu baudījusi arī Latvijā. Alus vietā pavisam noteikti es labprātāk izvēlētos saldējumu. Zvilnēšana terases ērtajos krēslos varētu ievilkties vismaz uz pāris stundām, jo tik pasakaini skaistu vietu nevēlējāmies pamest, taču ierobežotais laiks, kas tika dots pilsētas apskatei, strauji tuvojās beigām. Atpakaļceļā uz pilsētas centru, kādā bodītē nolēmām nobaudīt vēl vienu grieķu nacionālo ēdienu- pitas maizīti pildītu ar vistas girosu. Gaidot savu pasūtījumu, kāds draudzīgs viesmīlis iepazīstināja mūs ar Santorini no vietējo iedzīvotāju skatu punkta. Viesmīlis ar ģimeni dzīvo Londonā un vasaras sezonā strādā Santorini. Arī viņš atzina, ka ir nepierasti maz tūristu un lai mierīgā garā apskatītu salu ir nepieciešamas vismaz 4 dienas. Mūsu laiks krāšņajā Tirā bija aizritējis, bet ar to ceļojums nebija galā, jo grupas gide mūs negaidīti pārsteidza. Pirms došanās uz ostu, iegriezāmies kādā nelielā ciematiņā. Lūk, tā bija gaidītā Santorini pēcgarša, kas lēnām kusa uz mēles. Vienīgie viesi ciematiņā bija tūristi no mūsu autobusa, pārējie ir vietējie iedzīvotāji un ieliņas bija tukšas, bet ļoti īpašas- saules apmirdzētas un puķu virtenēs savijušās. Joprojām visapkārt zili baltās mājiņas un jūtams miers, pat neierasts klusums. Mana telefona foto galerija uzrāda, ka ciematiņa nosaukums ir Pyrgos Kallistis. Mums tika dotas 20 minūtes, lai to izstaigātu, bet ir viens liels un uztraucies “bet” šajā visā stāstā. Mēs tik ļoti aizrāvāmies ar ciemata apskati, ka pēdējās 3 minūtes skrējām kā divas izmisušas sprinteres, jo apmaldījāmies, aizgājām ne pa to īsāko ceļu un mazās ieliņas izrādījās maldinošas. Galu galā veiksmīgi atradām autobusu, kas mūs pacietīgi gaidīja. Labi, ka tā, jo tieši šoreiz nolēmām, ka autobusā atstāsim visas mantas, arī pases un somas. Diena nu jau apmetusi riņķi un autobuss devās piestātnes virzienā. Bez piedzīvojumiem neviena ekskursija nav tā pa īstam izbaudīta, vai ne? Šķita, ka Krētā serpentīnus mēs esam gatavas pārvarēt, tad šeit nu galīgi “NĒ, paldies!” Mūsu autobuss (lai gan tūres sākumā gide slavēja šoferīti, jo bez pieredzes Santorini nav ieteicams sēsties pie stūres) ar sānu “sabučoja” kādas vietējās iedzīvotājas vieglo auto. Nebija jau nekas traks, mazliet tikai noskrāpēts sāns, kas viņu pasaulē pieder pie normālas ikdienas dzīves. Incidents tika atrisināts pavisam vienkārši jeb augstos toņos apmainoties ar pāris necenzētām frāzēm. Kurš ir vainīgs? To nezina neviens, arī viņi paši ne, jo ieliņas ir tik ļoti šauras, ka ar to vienkārši ir jārēķinās. Pēc pusstundas brauciena arī mēs ieradāmies ostā un kāpām uz prāmja klāja, lai pēc pēc 2 stundām ierastos Heraklionas ostā. Sagurums pēc tik piesātinātas dienas bija jūtams, tāpēc pa ceļam mazliet iesnaudāmies un pateicāmies par visu, ko šī diena mums bija devusi. Lielā pateicībā par uzņemto saules enerģiju, emocijām, iespaidiem un to, ka varam ceļot, redzēt, iedvesmoties un dalīties iespaidos arī ar Jums, mīļie lasītāji! Pēc divām stundām prāmis lepni iepeldēja ostā un transfērs mūs nogādāja uz viesnīcu. Joprojām atmiņā palicis skats, kas pavērās caur autobusa logu uz vakara sauli, kura nesteidzīgi rietēja jūrā. Ja nu arī Jūsu ceļi kādu dienu, es ceru, ka pat vairāk kā tikai vienu, aizvedīs uz Santorini, tad ieplānojiet apskatīt arī Sarkano pludmali un izslavēto vulkānu. Ja laika resurss atļauj un prioritātes īpaši nav jāizdala, tad apskatiet pēc iespējas vairāk. Kad ieradāmies viesnīcā, bija grūti samierināties ar domu, ka brīvdienas Krētā ir paskrējušas vēja spārniem, jo jau rīt jāķeras pie koferu kravāšanas atpakaļceļam.

7.diena “Saldiem mirkļiem ar arbūziem un kūkām”

Pēdējo ceļojuma dienu nolēmām pavadīt, sauļojoties pludmalē, kurā vakaros vērojām saulrietus. Zvilnēt pludmalē, klausīties jūras viļņošanā, baudīt sulīgu arbūza pusīti un augļu smūtiju no blakus esošā restorāna, ar smaidu atminamies piedzīvoto Krētā. Pēc dienas pludmalē devāmies pastaigā pa ciematiņu, lai iegādātos kādu Krētas velti mājiniekiem. Abas ar draudzeni esam kārumnieces, tādēļ ir grūti pretoties šokolādes, svaigi ceptu smalkmaizīšu un vārītā krēma aromātam. Netālu no viesnīcas atklājām brīnišķīgu gastronomisko pasaku – beķereju “Galleto”. Acīm un sirdij tie ir saldie svētki- kūkas, eklēri, cepumi, saldējumi, smalkmaizītes un deserta krēmi. Nolēmām, ka pēdējo rītu Krētā, pirms lidojuma uz Latviju, saldināsim ar Galleto gardajām kūciņām. Lai Krētas noskaņas ir saldi saulainas! Pēdējam vakaram Krētā ir jābūt īpašam, tādēļ nolēmām doties vakariņās uz restorānu, ko jau ievērojām ceļojuma pirmajās dienās. Tas atradās pretī mūsu viesnīcai. Restorānā valdīja romantiska noskaņa, skanēja dzīvā mūzika un smaidošais viesmīlis mūs aicināja ieņemt vietu pie galda, sveicinot “JASAS!” Uzkodā pasūtījām krāsnī ceptu fetas sieru, pamatēdienā -divu veidu picas, bet desertu un dzērienu mums uzsauca restorāns. Lai gan ēdiens bija ļoti sātīgs un uz desertu brīvprātīgā kārtā mēs noteikti neparakstītos, bet šajā situācijā no uzsauktā komplimenta atteikties nevarēja, jo tāda rīcība varētu aizvainot restorāna saimnieku. Nobaudījām šokolādes brauniju un pacēlām ar rakiju piepildītās glāzes par Krētas viesmīlību! Pēc sātīgajām vakariņām devāmies 7 kilometrus garā pastaigā, kura noslēdzās naksnīgajā pludmalē. Debesīs ik pa brīdim bija redzama lidmašīnu pacelšanās un nolaišanās, kas rosināja domas par atgriešanos mājās. Tikai pēc pusnakts ieradāmies viesnīcas numuriņā, zinot, ka katrs rīts ir kā jauns sākums citiem notikumiem. Bet katram jaunam sākumam, diemžēl, ir arī beigas. Mums patīk sākums.

8.diena “Par dzīvi, kas pēc marmelādes un kokteiļiem garšo”

Brokastis ieturējām viesnīcas terasē pie baseina. Iepriekšējā dienā iegādātās Galleto kūkas augstās gaisa temperatūras ietekmē bija ieņēmušas šķidru agregātstāvokli, bet tas nemainīja karamelizēto mutē kūstošo patīkamo garšu. Sviests, saldais krējums, šokolāde, oreo gabaliņi – visas sastāvdaļas joprojām gardas! Viss notika tieši tā, kā vēlējāmies. Krētas noskaņas ir saldi saulainas! Pēc brokastīm ar transfēru no viesnīcas ieradāmies Heraklionas lidostā. Tad nu atklāju, ka Rīgas dzīvokļa atslēgas visticamāk palikušas viesnīcas numuriņā. Bet iekšēja balstiņa čukstēja, ka “tas uz atgriešanos!” Lidot augšup, augstāk par mākoņiem un domās pamāt saulainajai Krētai atvadu sveicienus par viesmīlību un piedzīvojumiem. Sajust un brīnīties, priecāties un pateikties, atļauties un piepildīt sapņus. Ceru, ka arī Jums izdevās domās un sajūtās pabūt Krētā.

Ietiekumi, padomi: Plānot ceļojumu pašiem ir daudz izdevīgāk. Iesaku rezervēt naktsmītnes dažādās lokācijās, lai varat apceļot salu, netērējot degvielu, lai dotos uz viesnīcu, kas atrodas vienā konkrētā vietā. Noteikti ir jāapsver iespēja par automašīnas nomu.

Auto nomas Krētā: holidayservices.gr; sunnyrentacar.gr; intercars.gr.

Lielākie ieguvumi: maz tūristu, kas ļāva mierpilnā harmoniskā noskaņā izbaudīt ceļojuma burvību.

Vārdi grieķu valodā, ko pirms ceļojuma derētu iegaumēt: Jasas! (Sveicināti/Uzredzēšanos) Kalimera (Labrīt) Kalispera (Labvakar) Kala (Labi)

Ieskaties manā blogā arī par citiem ceļojumu galamērķiem: https://madaranogdaa.wixsite.com/…/catego…/ce%C4%BCojumi

Kā arī pieseko maniem ikdienas piedzīvojumiem Instagramā – @madara_nogda