Autors – Roberts Poliņš
PARADĪZE NEKURIENĒ
Bijām jau sen saglabājuši google maps šo skaistu vietu, tās nosaukums “Marcilla Beach”, kas atrodas Corona salās Filipīnās. Tik navigācija rādija, ka lielākais ceļa posms būs jābrauc pa nekurieni, nu tā tak nevar būt. Tā arī bija, to ceļu, kurā bija jānogriežās, pat nevarēja pamanīt un pašāvām garām. Navigācija lika griezties apkārt, bet kur tad īsti mums jānogriežas. Pēkšni redzu mājas un notiek kaut kāda kustība gar tām, devāmies tur, kur arī parādijās zemes ceļš. Uzbraucot uz tā, mūs jau apturēja vietējais un brīdināja, ka tur būs grūti izbraucams posms. Kā ierasts, noraustijām plecus un devāmies tik uz priekšu, gan jau kaut kā tiksim galā. Ceļs bija izskalots, aizaudzis tā, ka likās tulīt čūska ielēks klēpī. Garām pabrauca divi krosa moči, kas mums patiesībā lika pasmieties – ko mēs te daram ar savu sīko mocīti(scoopy). Šis posms bija patiešām mokošs,bija vietas, kur gandrīz nokritām, brīžiem otram nācās nokāpt, lai kaut kā tiktu uz priekšu, rokas sāpēja no iekrampēšanās stūrē. Pēc ceļa stāvokļa spriedām, ka tajā vietā nevajadzētu būt daudz cilvēku – kurš normāls cilvēks gan te dotos. Mūsu teiktais piepildijās, pēkšni izbraucām klajumā, no kalna lejā pavērās nereāls skats. Un mēs jau redzējām, ka tur nebija nevienas dzīvas dvēseles. Šāda skata pēc varētu braukt arī pa dārzu, kas patiesībā nebija tālu no petiesības. Navigācija joprojām rādīja brīnumainus pagriezienus, nācās laiku pamaldīties līdz nonācām līdz paredzētajai vietai.
Mēs bijām vienīgie pludmalē, taču tur pat apsargs strādā, kas pieraksta vārdus. Lapa bija tukša, jo mēs bijām vienīgie tur. Kas man pirmais iekrita acīs bija kokosriekstu kaudzīte pie viņa būdas. Abi vienojāmies par cenu, paņemam tos riekstus un devāmies uz pludmali. Wooow, tas tik bija skats, tik dabisks viss- palmas sagāzušās, no pludmales dziļāk kokos izkalotas mazas laivu atliekas. To nevarēja nepamanīt, ka vieta nav paredzēta tūristiem, jo pēc pēdējā taifūna nekas nebija kopts. Tur bijām pavadījuši vairākas stundas un tik tad pamanijām mazus bērnus, kas nāca no graustu mājas puses, kas stāvēja pussabrukusi. Bērniņi bija ļoti maziņi, ar netīrām un noskrandušām drēbītēm, bet nāca mums pretī smaidīdami. Ko gan mēs viņiem varējām daudz piedāvāt. Labi, ka somā bija konfektes, izņēmu saujiņu, bet katrs tik paņēma pa vienai un ļoti laipni paklanijās. Rādiju lai ņem vēl, abi kautrīgi, acīs skatīdamies, tomēr paņēma un aši skrēja uz mājām. Pavēroju viņus, tur mājā vēl bija bērni un bariņš pieaugušo. Kaut viņi ir draudzīgi, tas tomēr lika sajusties mums dīvaini, jo mēs šeit tomēr esam divi vien- nekurinē. Staigājot pa karsto sauli, bijām jau pamatīgi iedeguši, nācās pašiem mesties ūdeni. Ūdens bija tik dzidrs, ka varēja katru mazāko gruzi saskatīt ūdenī. Lai tiktu dziļumā līdz viduklim, bija jāiet pamatīgs gabaliņš, smiltis bija tik lēzenas ar daudz maziem vilnīšiem, kas atgādināja veco veļas dēli.
tik bija vietiņa, tāds miers sen nebija baudīts un tas viss mums vieniem.
Šeit bija tāda maza pussaliņa, ar kociņu pa vidu, kas tik mazu brītiņu bija redzama. Paisumam tuvojoties, tā skaistā vietiņa acīmredzot pārklājās ar ūdeni, tas bija vien minūšu jautājums.Mēs tiešām bijām pārsteigti par šo vietu, ka uz pasaules vēl ir kaut kas neskarts. Viss tieši tāds, kādu daba to radijusi. To sajūtu,enerģiju, kas bija tajā brīdī tur es noteikti paņēmu līdzi. Tas pat nav nekādā veidā izskaidrojams, kas mani pārņēma tajā brīdī.
Piesekojiet maniem piedzīvojumiem Instagramā – @robertspolins
Citi raksti
Komentāri
0
Atstāj komentāru
Komentārs veiksmīgi pievienots