Azerbaidžāna, Bazarduzu kalns – Sigita Cimermane

Bazarduzu, 4466m, Azerbaidžānas augstākais kalns uz robežas ar Dagestānu

Tā kalnu mīlestība un patikšana ir viena neizskaidrojama lieta. Ja saslimst, tad ļoti iespējams uz visiem laikiem. Arī mēs.

Nu nevaram tā vienkārši aizbraukt kādu jaunu valsti apskatīt un iepazīt, uzreiz meklējam, kur ir kāda iespēja pastaigāt kalnos, un ja vēl augstākā virsotne ir parastam cilvēkam sasniedzamā augstumā, tad nav divu domu, ka jākāpj.

Jau meklējot informāciju, cik, kur, kā, bija skaidrs, ka tā nebūs pati populārākā tūristu izklaide šajā valstī. Ne bez grūtībām tika atrasts vietējais Abdulla, kas saorganizē transportu, atļaujas (kā nekā dabas parks, un virsotne ir Krievijas pusē), nakšņošanu kalnu ciematā, sarunāts gids un šoferis ar 4×4 transportu, un bijām gatavi piedzīvojumam.

Nedēļu pirms brauciena, saņemu ziņu no Abdullas, ka kalnos ir daudz sniegs, nu tā, ka pavisam traki daudz un lai mēs rēķinamies, ka kāpiens var tikt atcelts. Šajā brīdī sāku sekot mūsu gaidāmā kalna laika prognozei, kas mainās ik pa stundām, taču kopumā neko saulainu un siltu nesola. Pakojam līdzi siltāko ekipējumu. Ar tik daudz mantām sen nekur nav ceļots, bet nav jau izvēle.

Viena diena Baku apskatei un tad jau laižam uz kalniem.

5h braucienā no Baku nokļūstam Khinalug ciematiņā, no kurienes arī dosimies tālāk kalnos.

Iesākumā neliels aklimatizācijas kāpiens (2783m, 650augstummetri, 7,5km). Gardas vakariņas pie vietējiem un nākamajā rītā esam gatavi iet augstāk kalnos .

Uzreiz aiz ciema robežas ir robežkontrole, jo tālāk kalnos ir robeža ar Dagestānu. Neskatoties uz savlaicīgi nokārtotām atļaujām, veseli 4 “priekšnieki” 30min kaut ko pārbauda, vai var mūs laist tālāk. Pēc tam seko viegli ekstrēms brauciens ar mūsu 4×4 Bobiku. Izrādās ceļš ir izskalots un nobrucis, tāpēc braucam pa upes gultni jeb pareizāk lavierējam starp akmeņu kaudzēm, sanesumiem, vairākkārt šķērsojam tādu normālu raftinga tipa upi un kratamies uz nebēdu. Tik traks brauciens nebija piedzīvots.

Kad esam apmēram 2600m augstumā, brauciens beidzas un tālāk ar kājiņām. Un plecos 20kg mugursomas. Ar tādu svaru iet viegli nav, bet var, taču izaicinājumu rada iešana gar kalna malu, gar kalnu upi, ik pa laikam ejot pāri lielākiem strautiem.

Ja agrāk man kalnos nepatika ripojošie, nestabilie akmeņi, tad melnās vulkāniskās smiltis, smalkie akmeņi izrādās grūtāks pārbaudījums manam švakajam līdzsvaram. No saspringtās un uz vienu sānu saliektās iešanās, ātri vien iesāpas mugura. Sākumā sāp tikai ne tā paliecoties, bet pēc 3h iešanas jau īd visu laiku. Ceru, ka atpūta nāks par labu, un jau vienojamies, ka uz virsotni iesim ar vienu mugursomu.

Nometnē redzam priekšā 3 teltis. Kamēr ceļam savas, parādās arī bariņš citi kāpēji, kuriem jau trešā virsotne 4 dienās. Vienā netika dēļ sliktā laika (bieza migla). Starp kāpējiem ir Andrejs, kuram sieva izrādās latviete. Ātri vien ir atrasta kopīga valoda draudzīgai sarunai. Andrejs saka, ka nākamreiz jābrauc uz Pakistānu. Kalni daudz un skaisti un viss pa lēto. Būs jāpadomā par šo ideju.

Pārējie kāpēji pēc brīža dodas prom. Mēs paliekam vieni. Mazliet apstaigājam apkārtni un mēģinam saprast, pa kurieni kāpsim. Redzam 2 variantus, bet man abi liekas šausmas. Varbūt tumsā neliksies tik traki?

Nakts paiet bezmiegā. Blakus skaļa upe, un ik pa laikam dzirdams lietus. Izrādās mūsu gidam plānā cits maršruts – garāks, bet ne tik bīstams. Tas der.

Izejam uz virsotni 4:00 no rīta. Pāris minūtes no nometnes sāk līt. Pēc brīža ir skaidrs, ka jāvelk pāri plēves. Eh, biju cerējusi izvairīties no nokrišņiem, bet nekā. Ejam pa melnajām smiltīm, kurām ik pa laikam pāri sniega “mēles”. Tās ir pakusušas un ledainas, un komplektā ar svaigu lietutiņu, slidenas. Šeit būtu noderējuši kramponi (ko mums teica, ka nevajadzēs), vai vismaz sasaite, lai kāds nejauši neaizslīd prom.

No saspringtās iešanas, katram solim stingrāk iecērtot pēdu zemē, ātri vien man atkal sāk sāpēt mugura. Kad sāpes jau pāriet uz gurnu un tad jau pie katra soļa vienā kājā jūtu no spranda līdz papēdim, saprotu, ka šādi nav iešana. Iedzeru pretsāpju ripu, un turpinām iet. Visu laiku līst. Kāpjam pa melnajām smiltīm “čūskiņā”. Gandrīz katrs solis paslīd atpakaļ un 2,5h uzkāpti vien 450augstummetri. Kad pārejam uz lielāku sniega laukumu zonu, no nemitīgās koncentrēšanās un piepūles likt stingrus soļus, lai nenošļūktu lejā, mugura sāp arvien vairāk, ka sāku saprast, ka vēl 3h augšupceļā neizturēšu. Un vēl jau kaut kā būs jātiek lejā… Smags lēmums, bet nolemju griezties atpakaļ. Kaspars ar gidu turpina ceļu uz virsotni. Bet man šoreiz tik sanāca noraudzīties uz virsotni pa gabalu.

Atpakaļceļā eju lēnām un piesardzīgi. Ik pa laikam līst, taču pavīd arī saule. Nesteidzīgi baudu vienatni kalnos. Skaisti, bet skarbi.

Neesmu radusi padoties vai izstāties, taču šis kalns laikam negribēja, lai tajā uzkāpju.

Toties liels prieks, ka Kaspars turpināja kāpienu un sasniedza virsotni. Augšā ir daudz sniegs, ka brīžiem iegrimst līdz gurniem un tad jātiek laukā. Toties laiciņš ir kļuvis saulains un skaisti var redzēt pārējās apkārtnes virsotnes. Virsotnes kāpiens prasīja 10h pamatīgas piepūles. Un kā vēlāk abi atzinām, tad kāpiens Kilimandžaro pa platu, stabilu taku tāda viegla pastaiga vien bija.

Lieta, par ko vairākkārt runājām, ir drošība. Bīstamība bija teju uz katra soļa. Mazliet zaudēts līdzsvars un mierīgi var iekrist kādā aizā vai kalnu upē. Pāris reizes gājām pa ledāju virs upes. Tu dzirdi, kā zem kājām skaļi dārd kalnu upe, un labāk nedomā, cik izturīgs ir ledus virs tās. Sanāca iet pāri vairākām sniega/ledus “mēlēm”, kas pa virsu ir ledū, un nevar iecirst zābaku, lai radītu stabilu atspērienu. Pārsvarā gāju skatoties 2 soļus uz priekšu, jo kaut arī no augstuma nav bail, bija neomulīgi redzēt, kā būtu, ja paslīdētu. Upju šķērsošana laikam bija vieglākā daļa, jo tik augstu augi nav, un akmeņi nebija apsūnojuši un slideni. Galvenais tos saskatīt zem mutuļojošā ūdens, lai zin, kur kāju likt. Viena upīte gan bija niknāka. Sākumā gids tai tika pāri, tad pārmetām somas un tad kaut kā lecām paši. Atpakaļceļā bija vairāk ūdens un tos pāris akmeņus, kur atsperties un piezemēties nevarēja redzēt. Tad nu gids rādīja ar nūju un lecot jātic, ka apakšā būs stabils pamats.

Pēc visa piedzīvotā ir skaidrs, kāpēc atļautā kāpšanas sezona ir tikai 3 mēneši gadā, jo citā laikā kalnu upes un sniegs padara piekļuvi neiespējamu.

Aizraujoša pieredze ļoti nepieradinātā un mežonīgā vidē. Skarbi skaisti.

Šo pārgājienu noteikti ieteiktu citiem kalnu entuziastiem, taču ar mazu piebildi, ka vēlams būt labā fiziskā formā un jāapzinās riski.

Katrs kalns ir citādāks un salīdzināt un mērīt nevar. Ja parasti kalnos skaita augstummetrus, nevis kilometrus, tad šeit arī tas nebūtu īsti objektīvs parametrs šī pārgājiena novērtēšanai. Ja D-Korejā mēs 1700 augstummetrus uzspriņģojām 4h laikā, tad šeit reizēm 100m bija stundu garš pārbaudījums.

Lai cik arī grūti nelikās viss uz vietas, ir jau noskatīti un padomā citi kalni, kurus varētu iepazīt.