Autore – Zane Kušnere

Alta Via 2 Dolomītu kalnos

Alta Via 2 ir 160 km garš pārgājienu maršruts Dolomītos Itālijas ziemeļaustrumos. Dolomīti aptver Belluno, Dienvidtiroles un Trentīno provinces. Šīs kalnu grupas nosaukums cēlies no franču ģeologa Deodata de Dolomjē, kurš 1791. gadā atklāja dolomītu minerālu. Lielākā daļa šīs kalnu grupas virsotņu pārsniedz 3000 metrus, un augstākā virsotne ir Marmolada virsotne 3343 m. Maršruts sākas Bressanonē, kas pazīstama arī kā Briksena, un beidzas Kroce d’Aune. Šis populārais pārgājienu maršruts ir daļa no plašākas taku sistēmas. Kopumā Dolomītos ir 6 Alta Vias takas, kas ir dažāda garuma un grūtības pakāpes.

Alta Via 2 ir ieteicams tikai pieredzējušiem pārgājienu gājējiem ar drošām kājām, pieredzi kalnos un drošu sajūtu augstumā. Alta Via 2 ietver asas grēdas, Via Ferratas un stāvas nogāzes, kas prasa iepriekšēju pieredzi kalnos.

1.-4. Diena

Sākums nebija daudzsološs, jo pirmajā dienā piedzīvojām stipru negaisu un miglu, tā, ka kāp kalnā, neko neredz un pēkšņi iznirst kalnu namiņš, kas liecina, ka dienas gājiens ir beidzies. Toties nākamajās dienās laikapstākļi mūs lutina un varam redzēt skaistās kalnu ielejas, masīvās dolomītu kalnu virsotnes, kas tinās mākoņos katru pēcpusdienu. Eju un šķiet var pieskarties mākonim, tāda ir sajūta. Grūtākie kāpieni, kādi man bijuši, jo ļoti stāvas pārejas un arī via ferrata posmi, kas ir izaicinoši, bet ļoti interesanti! Garšīgi ēdieni vakariņās rufugios jeb kalnu namiņos un nakšņošana arī tajos. Tas ļauj palikt augstu kalnos, nevis kāpt lejā uz ielejām. Ļoti daudz piedzīvojumu, un episku skatu, ko grūti parādīt dažās bildēs.

5.-8. Diena

Episki skati katru dienu! Sasniedzam arī augstāko sava pārgājiena punktu – Piz Boe 3152 m, kur mums jāuzrāpjas ar dzelzs trošu palīdzību. Tur arī pa ceļam satiekam pāris latviešus, kas iet dienas pārgājienu. Dramatiski mākoņi rokas stiepiena attālumā, saulainas, vējainas virsotnes, tukšnesainā Sellas grupas virsotne, kuru šķērsojot ir sajūta ka esi uz citas planētas. Tai seko ieleja, gar kuru ejot, varam aplūkot augtstāko Dolomītu virsotni – Marmolada. No šī kalna pagājušajā vasaras karstumā atdalījās milzīgs ledāja gabals, kas akmeņu ledus lavīnā paķēra pāris cilvēku dzīvības #klimatapārmaiņas.Šajā dienā sāku just lielākas noguruma pazīmes, kājas nogurušas, ceļus “sāku just” ejot uz leju. Gājieni tik stāvi, interesanti un piedzīvojumiem bagāti, ka no rīta noietais kāpiens pēc tam pēcpusdienā liekas jau pāris dienas atpakaļ noticis. Bet tas ēdiens! Tik daudz un garšīgs katru vakaru trīs vai vairāk kārtās. Apetīte arī liela.

Sākot ar 7. dienu pēc Rifugio Contrin uz AV2 maršruta ir daudz mazāk cilvēku. Bieži vispār nav cilvēku un ir tikai redzams kāds savvaļas dzīvnieks vai kalnu pļavās ganās mājlopi.

8. Diena

8. dienā ir mazāks kāpums un attālums maršrutā, tāpēc pēc Rifugio Mulaz sasniegšanas uzkāpām vēl 340 metrus uz augšu līdz Monte Mulaz 1906 m. Skats vienreizējs! Tas arī viens no pēdējiem saulainajiem skatiem pirms nākamajām dienām..

9. Diena

9. dienā un pārējās līdz beigām man jau gribējās, lai ātrāk beidzas pārgājiens. Bet tā sajūta, ka negribas iet ir tikai no rīta pirms iešanas, jo pēc tam ir atkal episki gājieni, tik interesantas ferratas un citādāki iespidīgi skati. 9. dienā diez gan stāva pāreja un dzelzs troses ir abās kalna pusēs. Krītoši, slīdoši akmeņi, jāuzmanās no augstāk ejošajiem gājējiem. Pēc tam tik atklāta taka, ka baisi. Jāpriecājas varbūt, ka migla lielākoties noslēpj stāvo malu un par to nav jāraizējas tik ļoti. Tā diena bija tik gara un gājiens tik vēss, ka liels prieks beidzot ieraudzīt miglā noslēpušos R.Rosetta, kur jau gaida garšīgas, siltas pusdienas un kūkas.

10. Diena

10. dienā atkal mākoņains, bet plānā kārtējais nopietnais kāpiens 7 stundu garumā. Diena līdzīga iepriekšējai, redzam tikai tuvāko sev pie takas – kalnu pļavu ziedus, kādu dzīvnieku, un tikai dažbrīd Dolomītu virsotnes un klintis atļauj apskatīties, cik tās varenas mums apkārt. Arī šajā dienā bija “atklāta” taka, par ko ceļvedis brīdina, ka var palikt bail no augstuma. Migla palīdz nebaidīties, ļoti ilgs, stāvs gājiens uz leju – ap 1800 augstuma m, mani ceļi jau grib izstāties no šī piedzīvojuma. Paliekam R. Treviso, kurā izrādās daudzi ceļotāji, kurus satikām, vēlas palikt, bet nav tik viegli šo namiņu norezervēt.

11. Diena

11. diena bija īsāka, noķērām arī sauli, varējām atvilkt elpu pēcpusdienā.

12. Diena

Kāpiens jau no paša rīta! 4 h uz augšu un brīžiem ļoti stāvs. Saule silda, via ferrata vietām palīdz un tiekam uz kalnu pāreju solītajās 4 stundās. Tur šokolādes pauze un turpinam ceļu pa skaistu traversu taku. Taču sāk vilkties mākoņi un jau dzird kaut kur ducinām pērkonu. Man adrenalīns palīdz iet ātrāk, mums vēl viena neliela, bet atklāta pāreja pa ceļam, gribas ātrāk nokļūt zemāk no kalna.

Tāpēc ejam raitākā solī, bet pērkons tik kaut kur tālumā aiz muguras, tas tā arī mūs nepanāca. Pēdējais vakars kalnu namiņā R. Bruno Boz, pirms pēdējās pārgājiena dienas. Visu nakti vējš purina to namiņu, lietus līst. Prognoze dienai nav iepriecinoša, nemaz negribas pamest siltās, mājīgās telpas.Bet nav variantu, pienāk 13. dienas rīts un jāiet ārā lietū. Bija jāpaspēj uz finiša pilsētu 7 stundās. Gājiens nebija baudāms, zābaki slapji, visu dienu līst lietus, bilžu nav, bet nokļuvām pilsētā laicīgi. Feltrē šis 13 dienu piedzīvojums beidzās.

Vai es ietu vēlreiz? – Nezinu, baigi grūti bija.

Vai es iesaku citiem? – Noteikti, ir jāiet!