25.01.2021

Tanzānija, Zanzibāra – Sigita Cimermane

+60 attēli

Autors – Sigita Cimermane

Zanzibāra, kad tūrisms šķita beidzies

Divās nedēļās kārtīgi esam iepazinuši Zanzibāru, kas izrādījās pavisam atšķirīga no kontinenta Tanzānijas.

Mūsu nokļūšana līdz Zanzibārai nebija vienkārša – nopirkām lētas, gandrīz pēdējā brīža klm biļetes, taču īsi pirms paredzētās izlidošanas jautrības tik sākās – 5x atcelti/mainīti lidojumi, ar katru NL valdības sēdi jauna kārtība attiecībā pret testiem. Jau laicīgi apzinājāmies, ka arī atgriešanās prasību izpilde būs nedaudz piņķerīga, jo klm vēl izdomāja, ka mums pa ceļam jāpaviesojas Nairobi. Taču mēs esam rūdīti ceļotāji – formas, veidlapas, apliecinājumi un testi mūs nebiedē.

Biļetes pirkām uz Dar es Salaam, kas ir liela Tanzānijas ostas pilsēta, taču tā vietā pirmo nakti pavadījām Kilimandžaro. Nu riktīga DeJaVu sajūta, jo tikai pirms 5mēnešiem jau tur bijām.

Ja nopirki lidojumu – nāksies lidot līdz galam

Nākamās dienas lidojums arī izrādījās ne bez pārsteigumiem – ar īsu apstāšanos Zanzibārā (tieši tur, kur mums jātiek). Gudrinieki būdami jau saplānojām, kā pa ceļam izkāpsim. Saku uzreiz – nemēģiniet! Sanāca neliels tracis ZNZ lidostā, kas draudēja ar visu pasažieru dokumentu pārbaudi, un mēs bijām spiesti atgriezties lidmašīnā. Dusmīgi par izčakarētu dienu ieradāmies DAR, kur sākām meklēt citas iespējas (bez prāmja, kas nozīmētu nokļūšanu galā tik pēc 6h), un atradām ar. Gandrīz tukšā lidostā taksists sazvanīja mazo aviokompāniju aģentu un pēc stundas jau bija nobukots lidojums nu ļoti mazā (9 pasažieru vietas) lidmašīnā, kur kopā ar vēl vienu pāri 20min īsā lidojumā atksl bijām ZNZ lidostā.

Zanzibārā pārvietojāmies ar kājām, kuģīšiem, mocīšiem un nomas auto, kas ir labākais sabiedrotais jebkuros ceļos. Nomas auto sarunāt bija elementāri – Usd 25 dienā, vietējās tiesības, nekādi depozīti un varam doties ceļā. Sākumā mazliet jāpierod pie otras puses braukšanas, bet kopumā satiksme nav intensīva.

Mocīšus dienas izbraucieniem var sarunāt gandrīz katrā viesnīcā. Šādi pārvietoties mums patīk vislabāk, taču jārēķinās ar sliktiem ceļiem un sauli, un pēc vienas šādas piedzīvojumu dienas, no baltiem esam jau viegli sarkani.

Kovid laiks ir pamatīgi ietekmējis tūrismu. Daudz kur esam vienīgie. Jūtamies ērti un droši, un pat negribam iedomāties, kā bija pirms. Ceļojuma laikā izbraucām šķiet visus salas ceļus, un vēl virkni bezceļu, kas kartēs nemaz nebija. Bijām visās pludmalēs ar nosaukumiem un dažās pavisam nomaļās un pamestās. Vai bija klasiska nekā nedarīšanas un sauļošanās diena? Ieplānojām tam dažas h, bet uznāca lietus un devāmies kārtējā izbraucienā. Runājot par lietu, no marta beigām šeit sākas lietus sezona, bet mums paveicās, jo lija vien dažas reizes. Toties karstums gan bija pamatīgs, stabili +32.

Nesteidzīgā salas dzīve

Tādi klasiski apskates objekti šeit īsti nav, tāpēc baudījām pludmales, pilsētiņas un ciematiņus, devāmies piedzīvojumu meklējumos un tuvos-tālos pārgājienos.

Pārsteidzošs šeit ir paisums-bēgums, kad okeāns 3x dienā pārvietojas vairākus simtus metrus un ūdens līmenis mainās pat līdz 4m. Interesanti, ka dažas vietas bija sasniedzamas vien bēguma laikā un bija jāseko līdzi laikam, lai paspētu atpakaļ bez peldēšanas.

95% no 2M salas iedzīvotājiem ir musulmaņi. Visur vērojama liela arābu ietekme (reiz šī sala bija Omānas sultāna valdījumā). Vietējie gaļu neēd, bet mums arī nebija iebildumu pret jūras veltēm, kas šeit ir lielā daudzveidībā un lētas. Ja paveicas, var sarunāt nopirkt no zvejniekiem zivis un sarunāt, lai viesnīcas pavārs to pagatavo. Stone Town atklājām arī citu Āfrikas valstu virtuvi, piemēram, Etiopijas ēdieni izrādījās pārsteidzoši gardi.

Divas nedēļas – par daudz?

Kopsavilkumā jāsaka, ka viss bija forši, taču manā skatījumā Zanzibāra ne ar ko īpaši neizceļas (skaistākās pludmales joprojām ir Dominikānas Rep., lētāk un garšīgāk – Filipīnas, Vjetnama, Indonēzija, košāka daba – CentrālAmerika). Taču pašreizējos ceļošanas apstākļos, šis brauciens bija lielisks.