Autors – Travelmania.lv

Pasakainā Maurīcijas sala

Ziemas vidū nav labāka galamērķa kā eksotiskās salas, un viena no sapņainākajām noteikti ir Maurīcija. Saule un 27 grādi katru dienu, mazs tropiskais lietus nebiedē, diennakts ceļā un esam klāt.

Platībā nelielā taču savā krāšņumā bagātīgā un daudzveidīgā Maurīcija atrodas Indijas okeānā, uz austrumiem no Madagaskaras un pieskaitāma Āfrikas kontinentam. Līdzīgi kā Seišelu salas, tā ir ļoti pārtikusi Āfrikas valsts un tūristiem ļoti droša. Eksotiskā daba, Le Morne unikālās formas kalns, optiskā ilūzija, kas izskatās pēc zemūdens ūdenskrituma, zemūdens pasaule, pludmales un karstais klimats ir galvenie iemesli, kāpēc uz šejieni vēlējāmies atceļot. Galvenokārt arī tāpēc, ka tieši šeit izskatījās, ka ir visvairāk ko darīt un piepildīt 2 nedēļas ar dažādām aktivitātēm Maurīcijā neizskatījās, ka būs problēma.

Pirmo vakaru salā pavadījām iekārtojoties savā pirmajā viesnīciņā, ko bijām atraduši pārsteidzoši lēti un rezervējuši tikai pirmajām divām naktīm – airbnb numuriņš maksāja ap 14 dolāriem, un ierodoties sapratām, ka esam dabūjuši ļoti labu dīlu – uzreiz šo numuriņu paņēmām uz vēl pāris dienām, jo tas bija plašs dzīvoklītis ar visām ērtībām, skaistu dārzu un pat baseinu. Atpūtāmies, izgulējāmies un ar kājām devāmies uz tuvāko pludmali, lai gūtu savus pirmos iespaidus par salu. Pa ceļam gan hinduistu tempļi, gan burzmainas pilsētiņas ainas, gan skaistas palmu alejas, tuksnešaini klajumi, un piekrastes daļā atpūtnieku villas un viesnīcas ar skaistiem un krāšņiem dārziem.

Pirmais iespaids par salu – viss tik košs, krāsains, šķiet, ka visa daba ir uzziedējusi un katrs koks un palma ir savā krāsā, daba aicina doties pētīt un baudīt, siltais Indijas okeāns aicina tajā ielaisties un peldēt. Kopumā mūsu mērķis ir izīrēt auto un divu nedēļu laikā izbraukāt un izpētīt krustu šķērsu šo vilinošo salu. Esot tā, ka salu var izbraukt nepilnu divu stundu laikā no tālākā punkta līdz tālākajam punktam, un cik iepriekš esam pētījuši Maurīciju, te ir daudz ko redzēt. Arī izmaksu un iespēju ziņā izīrēt auto uz 2 nedēļām bija labākais lēmums, jo vēlāk pēc sarunām ar citiem ceļotājiem uzzinājām, ka takši un privātās tūres te ir ārkārtīgi dārgs prieks. Vienīgais, kas jāņem vērā – braukšana notiek pa otru pusi, gluži kā Lielbritānijā. Pie auto tiekam vakarā, kad jau satumsis, un nonākam pie pirmā secinājuma – Maurīcijā līdz ar tumsas iestāšanos, kas ir aptuveni seši, septiņi vakarā, arī viss apstājas, un nav vaļā neviens veikals, benzīntanks un ja vien neesat tūristīgajos rajonos, arī reti kad būs vaļā kafejnīcas, tāpēc ātri vien devāmies atpakaļ uz saviem apartamentiem, lai izplānotu nākamo dienu un uzkrātu spēkus.

Pirmais, ko salā gribējām izdarīt, ir uzkāpt Le Morne kalnā, un no augstuma ir labākais veids, kā ceļojuma sākumā apskatīt apkārtni. Mērķis ir uzkāpt līdz krustam, kas novietots par godu bojā gājušiem bijušajiem vergiem, kas slēpās kalnā. Piemiņas vieta ir tiktiešām gleznainā vietā, ar skatu uz zilajām lagūnām, zaļajiem kalniem un arī tā saucamo zemūdens ūdenskritumu. Apbruņojušies ar banāniem un ananāsiem, ūdeni un našķiem, ko sapirkām vietējā lielveikalā, noparkojam auto pie kalna takas sākuma un dodamies ceļā. Jāpiemin, ka piekļuve kalnam ir par brīvu, kalnā atļauts kāpt bez gida un vienīgais, ko jums vajag ir transports līdz takas sākumam. Taka ir labi iekārtota, taču kāpt ir grūti, karstums pamatīgs, taču skaistie skati liek aizmirst par grūtībām, kalna vidū arī ārkārtīgi skaistā vietā novietots soliņš, kur atpūsties – visapkārt burvīgā ainava un līdz krustam atlicis vēl tikai nedaudz. Sākas stāvākā daļa un te gan ir jābrīdina, ka lietus gadījumā labāk šo kāpienu atlikt uz citu dienu, jo klintis ir tiešām stāvas, slidenā laikā varētu būt pat bīstmas, kāpiens nav no tiem vieglākajiem, taču savā tempā varētu uzkāpt jebkurš pie veselības esošs ceļotājs. Skaisti, skaisti, un emocijas ir neaprakstāmas, tā ūdens zilā krāsa visapkārt, augi, putni, miers, gandarījums par paveikto kāpienu, patīkams nogurums un laime.

Augšā bez mums ir uzkāpuši vēl divi kāpēji, taču drīz vien paliekam divatā, un tiktiešām jauki ir būt tik ikoniskā un skaistā vietā svešinieku netraucētiem. Augšā pavadām teju divas stundas, un skrienam lejā uz saulrietu. Jā, skrienam, jo saulriets te ir agri, kāpienam esam veltījuši visu dienu un gribas vēl pa gaismu nopeldēties. Apēdam pa sulīgam un debesķīgi gardam ananāsam, svaigi ceptās bagetes ar grilēto vistu un kopā ar mazajiem krabīšiem pludmalē nobeidzam šo dienu.

Nākamajās pāris dienās braucam iepazīt Maurīcijas dažādās pludmales, un tās te tiešām ir daudz un šķiet, ka katra savdāka. Citur palmu birze, citur skujkoku mežš, klintis, alas, baltas smilšu pludmales pie zilām lagūnām, mandragoru audzes un visur kristāldzidrs un silts ūdens. Lielākajā daļā pludmaļu var droši snurkulēt, bet dažviet ir pārāk liei viļņi. Pa ceļam arī dažādi mazāki un lielāki udenskritumi, pilsētiņas, un jā, ja pa ceļam redzat ūdenskritumu, to noteikti ir vērts apskatīties, jo vienmēr tie pārsteidza un veldzēja pēc sāļā okeāna ūdens. Vienu dienu paņēmām arī tūri uz mazāku saliņu Maurīcijas piekrastē.

– Iles aux Cerfs jeb tā saukto briežu salu, kur visu dienu varējām snurkulēt, baudīt mieru un kokteiļus. Snurkulēšanai arī izmantojām laivas tūri, kas mūs aizveda uz labākām vietām ar ļoti bagātīgu zemūdens pasauli. Ja gribētos visu ceļojumu pavadīt gulšņājot pludmales krēslos, te būtu īstā vieta, kur to darīt. Saulriets visskaistākais – Le Morne kalna pakājē esošajā pludmalē, jo tur ir ļoti sakopts pateicoties blakus esošajām pieczvaigžņu viesnīcām, kā arī ir ārkārtīgi skaists skats uz pašu Le Morne kalnu. Neviena no pludmalēm nav privatizēta viesnīcai un jebkur var brīvi staigāt pat, ja neesat viesnīcas viesis. Šādi arī pamanījāmies padzīvoties pa viesnīcu baseiniem un atpūtas zonām.

Septiņas krāsainās zemes un zudušās pasaules meklējumos

Pēc pāris pludmalēs pavadītām dienām, nedaudz apdeguši, izgulējušies un tik ļoti Latvijas ziemā nepieciešamo D vitamīnu saņēmuši, devāmies meklēt piedzīvojumus uz salas vidieni. Mūsu mazā automašīna varonīgi rullēja pa stāvajiem serpentīniem, cauri bieziem džungļiem, lai aizvestu mūs uz nacionālo dabas parku – Black River Gorges. Un kas tik šinī parkā nav.. ar vienu dienu noteikti nepietiek, lai izstaigātu apskates vietas un takas, un mēs atvēlējām vairākas dienas, lai atrastu biezus džungļus un sajustos kā dabas pētnieki, un arī nospraudām sev mērķi – atrast zudušo pasauli. Jo visa dabas ainava un atmosfēra atgādina fantastikas filmu, un šķiet ka tūlīt no krūmiem iznāks Tarzāns vai King Kongs. Tik skaists un iespaidīgs ir lielais Chamarel ūdenskritums, kas kā maza tērcīte gāžototies no milzu pusloka kraujas, pulcina ap sevi putnus. Turpat blakus unikāls dabas fenomens – 7 krāsu zeme. Māls, vai akmens, bet tiktiešām dažādos zemes toņos, no dzeltenīgiem līdz violetiem, tas veido lielu klajumu ar paugurainiem un dabas nogludinātiem veidojumiem, kas pa gabalu atgādina plūmes kauliņu, vai valriekstu, tikai tūkstošiem reižu palielinājumā.

Pie šīm apskates vietām gan bija jāsamaksā simboliska ieejas maksa, un arī te ir izveidotas tūristiem paredzētas skatu platformas, kafejnīcas. Ir jauki, ka var pasūtīt svaigi spiestu cukurniedru dzērienu, taču tas traucē sajusties kā nokļuvušiem zudušajā pasaulē, tāpēc savu piedzīvojumu meklējam tālāk no cilvēkiem. Ūdenskritums, ko gribējām atrast visvairāk – Tamarind ūdenskritums, saukts arī par septiņām kaskādēm. Nedaudz maldoties un meklējot pareizo takas sākumu google maps aplikācijā, sākām ievērot, kur dodas pāris vietējie iedzīvotāji – lien šaurās takās pa krūmiem un kāpj pa krauju uz leju. Šis izrādījās pareizais ceļš un jā, nudien, ūdenskritums ir ļoti, ļoti iespaidīgs un skaists, ir iespēja peldēt katrā no kaskādēm, ja esat pietiekami drosmīgi un izturīgi, lai kāptu uz nākamo.

Šis nebija maksas un tūristiem draudzīgais apskates objekts ar labiekārtotām takām, bet tas arī bija tas, ko meklējām – īsts piedzīvojums un pārbaudījums ar gandarījumu par pārvarēto, jo ielaisties vēsā ūdenī pēc rāpšanās pa džungļu takām un klintīm – tas ir dievīgi. Šim ūdenskritumam mierīgi var veltīt veselu dienu, jo tur ir vērts nokāpt līdz mazākām kaskādēm, un katrā no tām nopeldēties. Un jāteic – jo zemāk kāpām, jo mazāk cilvēku satikām un beigās jau baudījām džungļu ekotiku atkal, divi vien. Un, ja laika ir mazāk, šīs lietas noteikti var likt kā prioritātes – septiņu krāsu zeme, Chamarel ūdenskritums un Tamarind ūdenskritums. Mūsu rīcībā laiks bija diezgan, un paspējām izstaigāt arī tādas vietas kā Machabee kiosk, atradām vairākus mazākus un grūtāk sasniedzamus ūdenskritumus un ielīdām dziļos džungļos. Maurīcijā bīstamu dzīvnieku nav, un čūskas arī nedzīvo, tā ka ja ir vēlme izdzīvoties pa džungļiem kā to darījām mēs, šī ir īstā vieta, kur izpausties!

Kur nu bez vilšanās.. Divdesmit trīs krāsu zemes parks

Laikam katrā ceļojumā ir kāda diena, kad vienkārši neiet! Un mēs bijām ieplānojuši dienu pavadīt atrakciju parkā, kas piedāvā zip line braucienus, kvadraciklus, zooloģisko dārzu un vēl jo vairāk dabas ainavu, kas līdzīgas jau redzētajai septiņu krāsu zemei. Pirmkārt jau, lietus! Silts, bet tāpat, sajūta vairs nav tik līksma, bet tāpat dosimies uz izraudzīto parku. Paņēmām sākumā tikai standarta ieejas biļeti, kas nebija tik sasodīti dārga, kā viss pārējais šinī parkā – kopā par aktivitātēm, kur interesatnākais būtu zip line nobrauciens, būtu jāsamaksā 170 eur katram, kas mums galīgi nešķita tā vērts, tāpēc izlēmām, ka jāmaina virziens un jādodas uz salas rietumu krastu – Flic en Flac. Un cik tas bija pareizs lēmums – jau braucot no kalniem lejā, laiks strauji uzlabojās, un pēctam, kad iekārtojāmies jaunajos apartamentos, vēl paspējām pasauļoties, pasnurkulēt un vakarā izbaudīt kokteiļus vietējā ballīšu un krogu pilnajā ieliņā. Jā, beidzot atradām vietu, kur jau ir dzīvīgāka naktsdzīve un arī pēc saules rieta ir iespēja gan paēst, gan iemalkot kokteili.

Paturēt lauvu aiz astes un majestātiskie vaļi

Palikām Flic en Flac pilsētiņā divu iemeslu dēļ – bijām rezervējuši vaļu vērošanas tūri, kā arī netālu no šīs pislētiņas atrodas Casella dabas parks, kas ir zooloģiskais dārzs ar safari, un vienīgā vieta pasaulē, kur organizē pasataigas ar lauvām. Jā, īstām, nepieradinātām lauvām. Mūsu vaļu tūre tika pārcelta dienu vēlāk, un tad nu sākām vispirms ar lauvām.

Uzreiz jāsaka, ka pastaiga ar lauvām nav lēts prieks – katram šis piedzīvojums izmaksāja vairāk kā 200 eur, bet ir ne tikai lauvas – vispirms izvadā pa safari, kur redzami daudzi Āfrikas savannas dzīvnieki, var pabarot žirafes, aptaustīt milzu sauszemes bruņurupučus un redzēt daudz un dažādus citus plēsīgus lielos kaķus. Kad lauvu tūre ir sākusies, mums liek parakstīt papīru, ka ejam piedzīvojumā uz pašu atbildību. Mums izdala pa koka nūjai, ko piekodina vienmēr turēt starp sevi un lauvu. Netuvoties lauvai no priekšpuses, pieskarties tikai tad, kad gids dod zaļo gaismu. Un gidi atnāk ar lauvām, tās ir divas mātītes, viena balta, otra dzeltena. Gidi lauvas notur uz takas ar gaļas palīdzību, ko iestiprinājuši garos mietos, tādējādi vilinot dzīvniekus un ikpalaikam tos apbalvojot ar gardu kumosu.

Bet pastaigas sākumā notiek kas negaidīts un abas lauvas pazūd – arī pavadoņi pazūd, jo tie mēģina lielajiem kaķiem sadzīt pēdas. Šis brīdis bija nervus stindzinošākais visā pastaigā – jo atradāmies meža vidū, kur apkārt klaiņo divas milzu lauvenes, kas itkā ir ieraudzījušas briedi un tāpēc nozudušas krūmos. Paiet apmēram 15 minūtes un pavadoņi ir saganījuši lauvas atpakaļ uz takas, un varam doties tālāk. Ejot katram no pasatigas dalībniekiem ir iespēja iet lauvai blakus, no mugurpuses, pielikt roku vai pat paņemt rokā asti, taču tikai daži no mums to uzdrošinās darīt. Šis piedzīvojums, lai gan nebija lēts, noteikti bija tā vērts un ja salīdzina Casella un iepriekšējo parku, tad noteikti labāk savu naudiņu ieguldīt te. Nedaudz jāpiebilst, ka uz parku jābrauc agri – pēc trijiem dienā viss tiek slēgts un var nepaspēt visu apskatīt. Mums gāja secen Nepālas stila tilts un vairāki zip line nobraucieni, taču sarunājām tos iziet nākamajā dienā.

Pienāk arī vaļu tūres diena, un par cik tā tika atcelta iepriekšējā dienā, mums piedāvā par to pašu samaksāto naudu doties citā tūrē, kas apvieno vaļu vērošanu, peldēšanu ar delfīniem un snurkulēšanu. Protams, esam ar mieru un ar lielu sajūsmu, it īpaši Lauma – jo tas bija viņas sapnis, dzīvē redzēt vali, dodamies uz laivām. Jūrā ir spilgti zils ūdens, skaists skats uz Le Morne kalnu un saule spīd, nav neviens mākonis. Tik ideāli apstākļi zemūdens pasaules piedzīvojumiem, taču mūs brīdina – ne vienmēr izdodas sastapt vaļus. Ar interesantu rīku, kas izskatās pēc bļodas ar skaļruni, laivas kapteinis un gids zem ūdens klausās, no kuras puses nāks vaļu saucieni. Un ir! Viņi ir sadzirdējuši kliksķus un mēs dodamies vaļu virzienā. Sirds dauzās un visi ar nepacietību skatās, kur būs pirmā ūdens šalts, ko var redzēt jau pa gabalu – un ir! Vaļu ekspedīcija būs veiksmīga, jo redzam un pat dzirdam vaļa izpūsto ūdens strūklaku. Tik neaprakstāmi skaisti un iespaidīgi ir šie noslēpumainie dzīvnieki un kā mums ir paveicies, ka varam tos sastapt! Apkārt peld un nirst, un iznist un šķiet ka pat rotaļājas ap laivu vesels bars ar kašalotiem, vismaz astoņi vaļi – gan lielie, gan vaļubērni. Un redzam viņus tepat, peldam zem laivas, un mūsu laiva ir tik maza salīdzinājumā ar tiem. Prieka ekstāzē par izdevušos tūri, mūs ved tālāk pie delfīniem. Skats amizants – uz ūdens ir vairākas laivas un cilvēki sauc, kliedz un mēģina paspēt ielēkt garām skrienošiem delfīnu bariem. Un arī mums, kas sēž jau ar zemūdens maksām un pleznām, gids saka – lec! Un atverot acis ūdenī, tiešām arī viņus redzam – veselu baru ar delfīniem, ar kuriem peldam paši, protams, netiekot viņu ātrumam līdzi, arī dziļumā skatoties redzam delfīnus, dzirdam viņu dziesmas. Kāds pat ir tik tuvu, ka uzsit ar asti. Fenomenāli, negaidīti un ļoti, ļoti jauki. Šeit tiešām delfīni draudzīgi, rotaļīgi, šķiet paši ar interesi peld laivu virzienā krustām šķērsām. Pēctam mūs aizved snurkulēt, bet nu jau emocijas pēc vaļiem un delfīniem ir tik pārsātinātas, ka prieks par skaistajiem koraļļiem un krāsainajām zivīm nestāv klāt iepriekš piedzīvotajam. Par šo vaļu safari tūri samaksājām 30 eiro katrs.. un te arī pierādās, cik ļoti svarīgi ir atrast, kas pašam sagādās neatkārtojamas emocijas ceļojumā, un vai tas būs tā vērts. Šis, un lauvas, noteikti paliks atmiņā uz mūžu un no sirds novēlam katram satikt šos majestātiskos dzīvniekus.

Port Louis burzma, latvieši Maurīcijā un zagtās līčijas

Vienīgā salas neapskatītā puse, kur nebijām dzīvojušies – ziemeļi. Puse, kur jūra vispiemērotākā ūdenssportiem, jo īpaši kaitsērfingam, un to arī iztestējam. Cenas augstas, bet ja sava inventāra līdzi nav, neko darīt. Kopumā salas ziemeļi ir ballīšu un dzīvības burzma, jo te arī dzīvo vairāk vietējie, kas uztur dzīvu naktsdzīvi, līdz vēlam vakaram pludmalēs ir mūzika, ielu ēdiena tirgotāji, bāri ir vaļā līdz pat vēlai naktij. Uz šejieni var atbraukt aktīvās atpūtas cienītāji un tie, kuriem ir apnicis laiskoties pludmalēs vai kāpt kalnos. Izbraucām cauri arī salas galvaspilsētai Port Louis, kur iegriezāmies tirgū, mēģinājām ieiet vienā no muzejiem un diezgan ātri sapratām, ka pilsētā darīt nav ko. Ļoti stresaina satiksme, daudz, daudz cilvēku, tirgotāju un riteņbraucēju, motociklistu, un katrs mēģina viens otru pārsaukt un skaļāk izkliegt savu sakāmo. Tirgū sapirkāmies augļus, nogaršojām pāris viņu ēdienus, bet par ēdienu Maurīcijā secinājums mums ir viens – nav gardēžu galamērķis. Augļi ir debešķīgi garšīgi, jo īpaši ananāsi un līčijas, kas tobrīd, decembrī, bija sezonā, taču nekas, ko garšojām no vietējiem tradicionālajiem ēdieniem, sevišķi negāja pie sirds, pārsvarā pirkām lielveikalos grilētu vistu, svaigi ceptu maizi, avokado, un daudz, daudz augļus. Restorānos noteikti ir vērts nobaudīt jūras veltes. Ceļmalās bieži izvietoti augļu tirdziņi, un turpat arī ar līčijām pilni koki, kas apvilkti ar tīkliem, lai saldos augļus neapēstu augļēdāji sikspārņi, kas saulei norietot pilda debesis un cierē uz gardumiem. Arī mēs cierējām, un nenoturējāmies, kādā ceļmalā nogriezām sev maišeli ar līčijām – pa taisno no koka. Un ak, cik tās bija gardas, iepriekš nemaz nezinājām, cik sulīgas un saldas ir līčijas, jo protams lielveikalos ziemas sezonā ir nopērkamas, taču ne tuvu nav tik labas, kā tikko no koka. Pie pilsētas apmeklējām botānisko dārzu – tas gan bija skaists un ļoti interesants, pilns ar kanēļkokiem, muskatkokiem, krustnagliņām un palmām, lotosa dīķiem un lielajām ūdensrožu lapām. Iebraucām ciemos pie latvietes Ilgas, kas jau gadiem dzīvo Maurīcijā, arī viņu satikt bija vesels piedzīvojums. Paēduši vakariņās Ilgas gatavoto briani, ilgi varējām pļāpāt par salas dzīvi un to, kā viņa no mūsu drēgnās Latvijas ir iedzīvojusies tropiskajā salā.

Maurīcijā pavadītais laiks palicis atmiņā ar krāšņu, eksotisku dabu, vaļiem, lauvām, siltumu un brīvību. Iespējas, ko tur var darīt, ir tiešām ļoti daudz un plašas. Divu nedēļu laikā nevienu dienu nebija garlaicīgi, un katra diena nesa patiesi skaistas emocijas, piedzīvojumus un laimi. Uzlādējāmies un devāmies atpakaļ uz Latviju jau krietni bagātāki, laimīgāki un jautrāki, jo visu dzīvi mūs atmiņās pavadīs jaukie piedzīvojumi, vaļu šalkoņas un lauvu rūcieni.