Facebook icon Youtube icon Tiktok icon Instagram icon

09.08.2024

Antarktīdas ekspedīcija – Arnis Ozols

+20 attēli

Autors – Arnis Ozols

Ceļojums uz Dienvidpolu

Antarktīda, pasaules dienvidu gala noslēpumainais kontinents, piedāvā neparastu un elpu aizraujošu piedzīvojumu, kas piesaista ceļotājus no visas pasaules. Šis ledus un sniega pārklātais kontinentss ar savu neskarto dabas skaistumu ir pieejams tikai dažus mēnešus gadā, kad laika apstākļi kļūst mazliet labvēlīgāki. Labākais laiks ceļošanai uz Antarktīdu ir no novembra līdz martam, kad dienas ir garākas un temperatūra ir nedaudz augstāka. Šajā laikā var baudīt krāšņas ainavas, vērot pingvīnu kolonijas, un, ja paveicas, ieraudzīt arī vaļus.

Lielākā daļa apmeklētāju izvēlas ceļot uz Antarktīdu ar kruīza kuģiem, kas piedāvā komfortu un drošību, vienlaikus atklājot šī kontinenta neparasto skaistumu. Tipisks kruīza brauciens ietver ekskursijas ar laivām, kurās var tuvumā apskatīt ledus kalnus, kā arī īsas pastaigas pa krastu, lai izbaudītu Antarktīdas unikālo floru un faunu. Taču mana pieredze bija pilnīgi atšķirīga – tā nebija parasta Antarktīdas apskates ekskursija, bet gan īsta ekspedīcija.

Piedalīšanās slēpošanas ekspedīcijā uz Dienvidpolu Antarktīdā izrādījās daudz sarežģītāka, nekā biju iedomājies. Ja būtu zinājis, kas mani sagaida, iespējams, es nebūtu uzdrošinājies doties šajā piedzīvojumā.

Ārpus jebkuras komforta zonas

Šī gada sākumā, kad draugs Jānis Berdigans, “Printify” dibinātājs, man piedāvāja piedalīties projektā Inspire 22, uzreiz piekritu. Projekta mērķis bija pētīt cilvēku izturību ekstremālos un augstas slodzes apstākļos. Brīvprātīgo komanda, kuru uzraudzīja profesionāli mediķi un pavadoņi, devās 900 kilometru garā un 55 dienu ilgā slēpojumā no Antarktīdas piekrastes līdz Dienvidpolam. Kā viens no projekta sponsoriem, es piedalījos Pēdējā grāda ceļojumā, kas bija īsāks, bet tik un tā izaicinošs – 111 kilometru slēpojums no 89. līdz 90. dienvidu paralēlei.

Kā ofisa darbiniekam, šis piedzīvojums man bija nopietna iziešana no komforta zonas. Slēpoju astoņas stundas dienā pa ledāju, un pēc tam, pilnīgi izsmelts, vēl cēlu telti, kurā naksņot. Ja būtu domājis racionāli, iespējams, nebūtu devies uz Antarktīdu. Tomēr mani vienmēr ir piesaistījuši izaicinājumi, un pēc tam, kad pārtraucu tiesāt basketbolu, man joprojām bija nepieciešams adrenalīns un spiediens no malas.

Jau pirmajā dienā saskāros ar grūtībām, jo ceļojums sākās 3000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Personīgi es ļoti slikti panesu augstumu. Par to pārliecinājos aizvadītajā vasarā, kad uzkāpu Kazbeka kalnā (5034 metru augsta virsotne Kaukāzā), un toreiz ķermenis man gluži vai piepūtās. Antarktīdā tik traki gan nebija, taču uz to pusi vilka – biju apdullis un pavisam ne savā ādā. Ar to tad arī sākās šis piedzīvojums, pirmajās dienās vienīgās domas bija par to, kur esmu iepinies un kā no šejienes pēc iespējas ātrāk tikt prom. Tagad es pilnībā apbrīnoju jebkuru cilvēku, kurš spēj adekvāti rīkoties tādos apstākļos, tādās zemās temperatūrās, kaut vai Ukrainas karavīrus, kas karo ziemā.

Ceļojuma laikā mani pavadīja vienveidīgs, balts ledus lauks, kurā ainava nemainījās. Mēģināju atrast piemērotu ritmu un sarunāties ar citiem ceļotājiem, bet tas neizdevās, jo katrs cīnījās ar savām grūtībām. Klausījos audiogrāmatas, bet izvēlējos pārāk depresīvu – Orvela “Dzīvnieku ferma” nebija labākā izvēle šādam piedzīvojumam. Pēc tam mēģināju klausīties mūziku, bet ar laiku apnika. Bet uz ceļojuma otro pusi biju jau sevī noķēris tādu kā meditējošu ritmu, kurā gāju bez piepūles.

Temperatūra ceļojuma laikā dažreiz sasniedza  -33 grādus, bet pretvēja dēļ sajūtas bija kā pie -50 grādiem. Ejot es visu laiku  elpoju sejas aizsargmaskā, tāpēc aizsargbrilles aizsvīda, un īsti neko no apkārtnes neredzēju. Bet, ja sejas maskai atsedz muti, tā uzreiz paliek sausas lūpas, kas sasprēgā. Komforta sajūta diezgan niecīga, drīzāk jau vairāk tāda kā klaustrofobiska sajūta. Un tādā transā arī gāju, izturot to visu, pateicoties tikai gribasspēkam, ar katru soli piespiežot sevi darīt to, ko negribu. Visvairāk cieta seja un pirksti, un pat tagad, nedēļu pēc Dienvidpola sasniegšanas, mani pirkstu gali vēl arvien ir nejutīgi.

Antarkīdā atstāt ne vairāk, kā pēdas nospiedumu

Ik dienu slēpoju astoņas stundas, pārtraucot tikai īsām atpūtas pauzēm.  Ēšana bija tik briesmīga, ka es uz šokolādes un enerģijas batoniņiem paskatīties vairs nespēju. Kāpēc? Jo tur tos nebija iespējams normāli apēst – sasaluši tā, ka zobus varēja izlauzt! Vienīgais veids, kā šos batoniņus dabūt vēderā, bija, uzdzerot virsū siltu tēju, pagaidīt, kamēr batoniņš izkūst, un tad to visu norīt. Biju līdzi paņēmis arī desu ar sieru, salicis tos kārtām kā mazus burgerīšus, taču apēdu tikai vienu gabaliņu. Brrrr. Kā iekosties sasalušā saldējumā… Savukārt vakariņas bija nometnē, kur izkausējām sniegu un ar verdošu ūdeni aplējām speciālu sauso pārtiku – bija gan griķi ar gaļu, gan makaroni.

Visas tās neērtības, ko piedzīvojām, bija vien nieks, salīdzinot ar to, kā nācās risināt mūsu organisma fizioloģiskās vajadzības. Antarktīdā stingri aizliegts atstāt jebkādus atkritumus, nemaz nerunājot par fekālijām.

“Tualetes apmeklējums,” ja to vispār varētu tā nosaukt, bija patiešām ekstrēma iziešana no komforta zonas. Atceros, kā mums katram bija jāveic abas fizioloģiskās darbības atsevišķi, un viss bija jāuzglabā pašam. Ja “pa mazajam” vēl bija vienkārši – iekāpj pudelē un viss, tad “aiziet pa lielam” bija īsts pārbaudījums. Bija jāiemācās to darīt ātri. Mums katram tika izsniegts komplekts ar vairākiem maziem plastmasas maisiņiem, ko varēja aizvērt ar rāvējslēdzēju. Nometnēs bija īpašs aizsegs, kur varēja nokārtoties. Tas nozīmēja, ka aukstumā, kur mīnusi bija pamatīgi, nācās novilkt bikses, izdarīt savu darbiņu maisiņā, aizvērt to un ielikt lielākā maisā kopā ar pārējām “kolekcijām”. Viss, protams, bija sasalis, tāpēc smakas nebija. Bet problēma bija tajā, ka mums uz septiņām dienām izsniedza tikai piecus maisiņus, un tas izrādījās par maz. Dažreiz nācās izmantot jau agrāk aizpildītu maisiņu

Gulēšana teltī sākumā bija auksta, bet saulainās dienās telts ātri uzsila un kļuva pat karsta. Tomēr, ja bija apmācies, aukstums bija neizbēgams. Vienu dienu, kad man izlija dzēriens guļammaisā, tas uzreiz sasala un visu ceļojuma laiku vairs neatkusa.

Šis piedzīvojums bija ārkārtīgi grūts, bet tas arī bija unikāls un neaizmirstams pārbaudījums, kas atstāja dziļu iespaidu uz mani. No Latvijas mēs grupā bijām divi cilvēki. Līdz Antarktīdas kontinentam nokļuvu lidojot uz Čīles tālāko Dienvidu pilsētu Punta Arenas.

Atstāj komentāru

Citi raksti