Facebook icon Youtube icon Tiktok icon Instagram icon

Autors – Oskars un Līga Lapsiņi

Medusmēnesis Taizemē

Pēc kāzām, kuras bija 07.07.2023, ar sievu nolēmām, ka ir pienācis laiks medusmēneša ceļojumam.

Tad nu sākām pētīt, kur mēs vēlētos kopā aizbraukt atpūsties, lai varētu laiku veltīt viens otram ne par ko citu nedomājot. Galvenais no nosacījumiem bija, lai ir silts un skaista daba. Tad nu nonācām līdz vairākiem variantiem, gan skatoties uz Āfrikas pusi, gan uz Āzijas. Beigās kopā nolēmām, ka savu kāzu ceļojumu tomēr vēlamies pavadīt Āzijā kur atkal palika divi izvēles varianti, vai nu Indonēzija vai Taizeme. Papētot vairāk informāciju par abām no valstīm, beigās palikām pie Taizemes. No sākuma izpētījām ieteikumus, kuros mēnešos ir labāki laikapstākļi doties uz turieni, un noskaidrojām, ka tas ir no Decembra līdz Martam, jo pēc tam sākas lietus sezona un kļūst ļoti karsts. Ilgu laiku pētot visādus variantus, caur kurieni lidot, lai nebūtu lidostā jānīkst stundām. Tad caurwww.skyscanner.net atradām biļetes Rīga-Helsinki-Bangkoka, kur Helsinkos starp lidojumiem bija tikai 1 stunda 40 minūtes, kas likās ka ir tiešām OK, un atpakaļceļā tās bija 50 minūtes (bija savienotais reiss, likās ka būs viss labi). Tā kā tas bija mūsu medusmēnesis, tad ceļojumu meklējām aptuveni uz 30 dienām. Beigās iegādājāmies biļetes no 20.02.2024 – 19.03.2024.

Kopā par biļetēm samaksājām 1506 eiro (divām personām turp-atpakaļ).

Tad nu sākās koferu krāmēšana, maršrutu plānošana un viss pārējais kas saistīts ar ceļošanu. Ir būts daudz valstīs, taču uz mēnesi vēl nebijām devušies prom no mājām, kā arī tik tālu. 20.02.2024 no rīta devāmies uz lidostu nedaudz agrāk, lai ieturētu maltīti ,,Primeclass Riga Business Lounge’’, jo pēc tam zinājām, ka lidojums nebūs viegls un ātrs. Paēduši pusdienas, 13:45 devāmies ceļā uz Helsinkiem. Lidojums bija ātrs, un pēc maza laiciņa jau bijām Helsinkos. Tur mēs lēnu garu devāmies uz nākamajiem vārtiem, lai gaidītu mūsu lidmašīnu, ar kuru būs jālido krietni ilgāks laiks. Iekāpām lidmašīnā, atradām savas vietas un iekārtojāmies. Kad liela daļa cilvēki bija sakāpuši, mums vēl joprojām blakus bija brīva vieta, un ar Sievu cerējām, ka tā tas arī paliks, jo tomēr ja blakus ir brīva vieta ir vieglāk ceļot, jo var izplesties. Kad visi cilvēki bija sakāpuši, sapratām, JĀ blakus neviens mums nebūs. Tad nu devāmies uz skrejceļu un celāmies gaisā..

Bangkoka

Izlidojām 16:45 un Bangkokā bijām pēc 12 stundām, taču tur jau bija 09:10, jo ir 5 stundu laika starpība ar Latviju. Tad nu cik lidmašīnā nedaudz bijām pašņākuši devāmies ceļā uz viesnīcu Bangkokā. Aizejot uz metro, pie kases pateica, ka kādu iemeslu dēļ biļetes var nopirkt tikai skaidrā naudā. Tā kā lidostā naudas mainīšanas kurss nebija no labākajiem un naudu iepriekš nebijām samainījuši, izņēmām naudu bankomātā, kurā arī nebija izdevīgi, bet uz centru bija jātiek.

Kad nauda bija izņemta, biļetes nopirktas, tad ar metro devāmies uz Bankokas centru, kur bija rezervēta mūsu pirmā naktsmītne Eleven Hotel Bangkok Sukhumvit 11 (69 eiro par nakti ar brokastīm).

Braucot metro, blakus sēdēja sieviete ar ventilatoru rokās, nodomājam nav jau nemaz tik karsts, jo bijām bijuši tikai lidostā un metro, kur visur ir kondicionieri. Mēs kā atbraukuši no Latvijas, kur temperatūra bija ap 0, džemperos un garajās biksēs, likās tīri labi. Kad izgājām no metro, sapratām, kāpēc tai sievietei metro bija ventilators. Likās ka jumts metro pieturai ir uzkarsis, ka tik karsts, bet izejot saulē sapratām, ka patiešām ir karsts, temperatūra bija virs +30 grādiem. Meklējām tuvāko soliņu kur nolikt mantas, lai varētu pārvilkt ko plānāku. Tā kā mums nebija sim karte telefonam, lai izmantotu internetu, tad uz viesnīcu gājām pēc norādēm kuras bija saglabātas telefonā. Ieradāmies viesnīcā, kur bijām krietnu laiku pirms iečekošanās laika. Sarunājām, ka somas atstāsim recepcijā, un dosimies apskatīt pilsētu, nopirkt sim karti, samainīt naudu un aprast ar siltumu. Apstaigājot tuvāko apkārtni, izpētot exchange, kur samainīt naudu, izvēlējāmies labāko kursu, kur izmainījām pirmos 1500eur.

Sim karti atradām 7-eleven veikalā ( uz 30 dienām, ja nemaldos 50GB, maksāja ap 10eiro).

Ejot pa ielu visu laiku tika piedāvāts braukt ar Tuk-tuk, taču mēs tikko atbraukuši pat nezinājām, kas kur atrodas. Dienu pavadījām apskatot tuvējo apkārtni un parkus. Vakarā devāmies uz kafejnīcu, kura bija netālu no mūsu viesnīcas, kur nobaudījām Taizemes ēdienu. Tā kā Bangkokā bija paredzēts palikt tikai vienu nakti (Jo mums vairāk uzrunā apskatīt dabu) , tad nākamajā vakarā devāmies tālāk uz lidostu. Pusi ceļa no viesnīcas līdz lidostai mērojām ar metro un atlikušos 15km ar TukTuk (salīdzinoši lēti, ja nepiekrīt sākuma nosauktajai summai).

Phuketa

Tālāk mūsu maršruts bija doties no Don Mueang lidostas uz Phuketu. Mūsu reiss bija vakarā, un Phuketā ieradāmies jau kad bija tumšs. Izejot no lidostas, uz viesnīcu devāmies kājām, jo laiks bija silts, un ar kājām bija jāiet tikai aptuveni 20min. Pa ceļam uz viesnīcu gan bija divejādas sajūtas, jo apkārt viss bija netīrs, pa trotuāru bija redzami lieli prusaki kas skraida, un nelaba smaka. Taču ierodoties viesnīcā viss bija tīrs un smaržīgs.

Nākamajā rītā, aplikācijā ,,Grab’’ izsaucām taksi, kurš mūs aizveda uz Phuketas lejas daļu. Biju dzirdējis par Grab aplikāciju ko izmanto Āzijā. Taksi izvēlējāmies, kam bija pierakstīts – ir extra vieta, domājām ka būs lielāka mašīna, bet beigās tas vispār bija busiņš. Tā nu sagaidījām savu taksometru un devāmies ceļā. Pa ceļam pamanīju, ka šoferis izmanto arī aplikāciju Bolt, kas man bija ja pārsteigumu. Apskatot Bolt, tiešām arī tas šeit strādāja, un kā izrādījās lētāk kā Grab.

Tā kā Phuketas sala nav ļoti liela, tad nolēmām ka turpmākās dienas vēlamies palikt vienā vietā, lai nav visu laiku jāstaipa somas. Tā kā mums patīk dzīvot tādās kā bungalo viedīgās mājiņās, tad caur Booking atradām bungalo ,,Siray Green Resort’’ ( 277 eiro) un tur palikām piecas naktis. Tā kā bija nepieciešams ar ko pārvietoties, tad jautājām recepcijā, vai ir kādas iespējas izīrēt motorolleri, vai varbūt zina kur labāk, uz ko darbiniece atbildēja, ka visu var nokārtot. Tad nu gājām uz savu mājiņu. Teritorija bija skaisti iekārtota, ar baseinu un palmām. Pati mājiņa plaša, ar lielu gultu, mazu virtuves zonu, vannasistabu. Braucot uz Taizemi ir jārēķinās, ka visur ir ķirzakas, pārsvarā uz sienām vai griestiem. Mums viņas netraucēja, galvenais, lai nav istabiņā Tad jau kad bijām iekārtojušies mūsu jaunajās naktsmītnēs, devāmies atveldzēties baseinā. Aizejot uz baseinu, bijām vieni paši baseinā, un sapratām ka ir diezgan maz cilvēku šajā viesnīcas teritorijā, kas bija vēl viens pozitīvais šajā viesnīcā.

Vēlāk aizgājām uz recepciju, kur darbiniece paskaidroja ka motorollera īre ir 7 eiro dienā, kas likās tīri ok.

Piekritām, un jau pēc neliela laiciņa atbrauca nomas darbinieks, ar kuru aizpildījām līgumu par motorollera īri. Pēc laiciņa atbrauca cits darbinieks, kurš atveda mūsu bitīti (sarkanu motorolleri). Tā kā viņiem pieņemts, vai arī es izskatījos tāds, kas varbūt nemācētu braukt, tad teica, lai es parādot vai māku braukt. Izmetis nelielu aplīti, vīrelis teica ka viss ok, būs mums motorolleris, par ko nebija pat šaubu, jo nopelnīt jau kaut ko gribas. Par motorolleri samaksājām nedaudz virs 40 eiro, un drošības naudu 75 eiro. Kā arī vīrietis, kas izīrēja motorolleri jautāja, vai man ir tiesības, teicu ka starptautiskās tiesības man nav, un izskaidroja, ka ja noturēs mūs, sods būs 25 eiro. (Latvijā caur CSDD šīs tiesības var dabūt par aptuveni 20 eiro). Nodomāju, ka nekas traks jau nebūs, mūs jau nenoturēs. Tad nu tā kā bija savs braucamais, tad izlaidām pa salu. No sākuma nedaudz uztrauca tas, ka būs jābrauc pa ceļa otru pusi, bet pēc pirmā brauciena jau bija pierasts. Pilsētas centrā, kur motorolleri ir vairāk kā mašīnas, braukšana bija ērta, jo visi cilvēki ir ļoti laipni un saprotoši. Ar motorolleri ir forši kamēr esi kustībā, jo kā apstājās pie luksofora, kur sarkanā gaisma var degt 2 min vai pat ilgāk, karstums bija traks.

Sapratām, ka bez sauļošanās krēma laikam būs traki.

Atgriežoties viesnīcā, sapratām, ka pa šo neilgo laiciņu saule ir pierāvusi, jo man uz rokām (roku daļas kas ir uz stūres) bija redzamas mazas čūlas. Kā arī sievai uz kājas kura bija saules pusē parādījās mazas čulas. Tad sapratām, ka bez krēma nekur.

Pie mūsu viesnīcas, skatoties kalnā bija redzama villa, un nodomājām kā cilvēkiem ir palaimējies dzīvot tik skaistā villa, ar skatu uz Jūru. Taču nekad neredzējām, ka tur būtu kāds cilvēks. Tad nu kādu vakaru nolēmām uzkāpt un apskatīties kāds skats ir no augšas. Uzkāpjot augšā, izrādījās ka šī villa ir pamesta, pie mājas bija baseins, kurā nebija ūdens, zāle izaugusi kur varējusi izspraukties.

Apkārtne bija ļoti skaista, un neticējās ka tādu skaistumu kāds var pamest iznīcībai.

Kamēr bijām Phuketā, vienu no dienām veltījām, lai aizbrauktu un apskatītu Lielo budu. No mūsu viesnīcas līdz šim apskates objektam bija 22 kilometri, taču izbraucot no viesnīcas tālumā bija redzama šī buda, pašā kalna virsotnē. Pirmie 17 kilometri bija pa lēzenu ceļu, taču pēdējie 5 kilometri bija diezgan stāvā kalnā jābrauc, kur likās ka nez vai mūsu braucamais uzvilks augšā mūs, bet sapratām, ka tas nav šķērslis, un tīri labi iet kalnā. Braucot kalnā, pa ceļam bija redzami arī ziloņi, kurus kā izklaides pēc tur, lai varētu tūristus vizināt. Bija arī tādi ziloņi, kas bija piesieti pie zemes, un pakustēties varēja tikai kādu 1-2 metrus uz katru pusi, kas likās kā dzīvnieka spīdzināšana. Mums šis skats nepatika, un nevēlētos izmantot šīs ,,izklaides’’, lai tikai izbrauktu ar ziloni. Uzbraucot kalnā, šī buda bija iespaidīga, tās izmēri pārsteidza. Tad nu nolikām motorolleri, un gājām ar kājām, lai apskatītu šo budu tuvumā. Pa ceļam bija norādes, ka sievietes nevar tālāk iet, ja ir atsegti pleci un ir īsi svārki. Taču par samaksu varēja nopirkt lakatus, ar kuriem piesegties. Nopirkām lakatu un devāmies tālāk. Pieejot pie budas, pārņēma tāda interesanta sajūta, kā cilvēki spēj uzcelt ko tika iespaidīgu! Skats bija tiešām iespaidīgs, un Lielā buda bija līdz šim iespaidīgākais ko redzējām Phuketā.

Visi kas ceļo uz Phuketu, Lielā buda ir objekts kurš obligāti būtu jāapskata.

Izstaigājot visu teritoriju, atpakaļ ceļā iegādājāmies magnētiņu par piemiņu un devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai pavadītu laiku pie baseina. Netālu no viesnīcas bija tāds spocīgs mežs, kur it kā varot barot mērkaķus, taču nevienu tur neredzējām. Taču vakarā kad braucām uz pilsētu, tieši tajā pašā vietā bija ļoti daudz mērkaķu, kurus cilvēki baroja, ar blakām nopirktajiem banāniem. Mēs aizbraucām uz pilsētu, nopirkām augļus, un devāmies uz viesnīcu, lai izbaudītu vakaru. Jo vakarus šeit var izbaudīt, jo pa nakti ir ļoti silts. Citā dienā devāmies apskatīt pludmales, kā arī nopeldēties, jo ūdens ir ļoti silts, pat gribētos nedaudz vēsāku, lai varētu atveldzēties.

Meklējot informāciju par pludmalēm, atradu skaistu pludmali ,,Nui Beach’’, kur var uzņemt skaistas bildes, jo ir izveidotas vietas speciāli kur fotografēties.

Sākot ar šūpolēm, skaistiem krēsliem un pat vannām kurās var sēdēt un uzņemt skaistas bildes. Braucot uz šo pludmali, bija smilšu ceļš un ļoti stāvs. Bija vietas kur sieva nokāpa no motorollera, lai mēs neapgāstos. Ierodoties šajā pludmalē, samaksājām par stāvvietu un no katras personas summu kas bija uzrakstīta uz afišas. Tad nu devāmies apskatīt šo pludmali. Viss bija skaists, pludmale tīra, apkārtne sakopta cilvēki laimīgi. Tad nu noīrējām sauļošanās krēslus, nopirkām pa dzērienam, saldējumam un ķērām saules starus. Īsti saulē jau gulēt nevarēja, jo bija bailes apdegt. Pavadot pāris stundas šajā pludmalē, devāmies atpakaļ uz viesnīcu. Pēc ceļojuma atgriežoties Latvijā, pamanījām internetā, ka Taizemes valdība ir devusi rīkojumu nojaukt visas ēkas, kā arī visu kas tur ir izveidots. Izlasot šo bija tā dīvaini, ka nesen tur ir būts, un tagad tur visu jauc nost.

Vēl Phuketā bijām aizbraukuši uz skatu punktu ,,Black Rock Viewpoint’’, piebraucot pie vietas kur jāatstāj braucamais un tālāk jāiet kājām, sapratām ka esam vienīgie kas ir atbraukuši, jo citu braucamo nebija. Nodomājām tas jau nekas, un devāmies skatu punkta virzienā. Pieejot pie taciņas pa kuru varēja nokļūt skatu punktā, sapratām, ka būs jāiet pa džungļiem. Sajūta bija nepatīkama, jo apkārt skanēja visādas skaņas, citur kas sīc, citur lapas čab, bet doma bija tikai viena ,,Ir jāiet’’.

Ejot pa taku, bija informatīva zīme uz kuras uzzīmēta zaļa čūska, kuru caur tulkotāju iztulkojām, bija rakstīts, ka ir jāuzmanās no čūskām, kas visu padarīja vēl bailīgāku.

Bet doma, ka ir jāapskata vieta uz kuru esam atbraukuši bija spēcīgāka, tad nu turpinājām ceļu augšup. Pa ceļam bija koki, pie kuriem bija piesieti trauciņi, kā noskaidrojām Taizemē no šiem kokiem iegūst lateksu. Uzkāpjot skatu punktā, pavērās skaists skats uz zilo ūdeni un laivām tajā. Safotografējamies, izbaudījām skaisto skatu un devāmies atpakaļ pa šo taku līdz motorolleram.

Atkal šī neomulīgā sajūta ejot atpakaļ, un tad pēkšņi, kas krīt no koka, galvā jau tūkstoš domas, kas tas varētu būt, no domas par anakondām un beidzot ar kādu dzīvnieku. Bet beigās tas bija tikai paliels zars, kurš nokrita pāris metrus no mums. Kad bijām jau pie motorollera, noteicām ka vairs pa šādiem džungļiem nestaigāsim. Kad likās, ka šajā dienā ir pietiekami piedzīvojumi jau bijuši, tad iebraucot pilsētā, mūs apstādināja policija un lūdza uzrādīt tiesības. Tā kā nebijām izņēmuši starptautiskās tiesības Latvijā, tad nu vietējais policists izskaidroja, ka būs sods. Pateica 25 eiro, un parādīja kur jāiet maksāt. Prasīju vai varbūt var mazāku sodu, uz ko saņēmu atbildi, ka šodien visi maksās 25 eiro. Aizgājām uz blakus esošo policijas iecirkni, kur izņēmu numuriņu, lai samaksātu sodu. Pirms manis bija jau kādi 5-8 cilvēki, taču kad bija pienākusi mana kārta, iecirknis jau bija pilns, un visi tūristi gaidīja savu rindu, kad varēs samaksāt.

Pēc samaksāšanas viņi izsniedza kvīti, ar kuru oficiāli trīs dienas var braukāt bez tiesībām, kas likās diezgan dīvaini, samaksājot 25 eiro trīs dienas vari braukt ,,oficiāli’’ bez tiesībām.

Tad nu pēc šī piedzīvojuma devāmies uz viesnīcu, lai atpūstos no dienas piedzīvojumiem. Netālu no mūsu viesnīcas bijām kafejnīcā ar skaistu skatu ,,Hilltop’’, kur lejā pie viesnīcas bija jāsamaksā 7.50 eiro no personas, tad iedod kuponu šīs naudas vērtībā kuru kafejnīcā var iztērēt. Kad savācās vairāk cilvēki, tad atbrauc džips, kurš pa stāvu kalnu caur viesnīcu teritoriju uzved uz šo kafejnīcu. Augšā skats lielisks, izlikti galdiņi pie kuriem var sēdēt un baudīt pusdienas. Dēļ skatu šeit var doties, bet lai teiktu, ka arī ēdiens ir to vērts, tad laikam nē. Šie bija tādi interesantākie apskates objekti, vietas kas palikuši atmiņā tieši no Phuketas.

Phi Phi sala

Nodevuši motorolleri, tālāk mūsu ceļš veda uz ostu, no kuras devāmies tālāk ar kuģi uz PhiPhi salu. Jau tuvojoties ar kuģi šai salai, bija redzams, ka šī sala ir skaista. Visas tās koka laivas, kas bija ostā, veidoja tik skaistu skatu. Tā kā mums bija rezervēta viesnīca ,,See view bungalow’’ (102 eiro uz divām naktīm), un viesnīca piedāvāja somu transportēšanu, tad ierodoties ostā, mūs sagaidīja cilvēks, kurš aizveda mūsu mantas uz viesnīcu.

Šajā salā pārsvarā ir tūristi, un pārvietošanās ir tikai ar kājām. Pa retam ir kāds motorollers, taču ar tiem pārvietojās tikai vietējie. Ceļš diezgan pagrūts, jo uz mājiņu jākāpj pa stāvu kalnu. Aizejot uz mūsu mājiņu, pa logu pavērās skats uz pludmali ar tirkīzzilo ūdeni. Nolikuši somas devāmies apskatīt salu.

Cilvēki ir daudz uz ielām šajā salā tikai tad, kad atnāk kuģi.

Kafejnīcas cita citai blakām. Ir trīs lietas kas šajā salā ir ļoti daudz, kafejnīcas, masāžas saloni un marihuānas veikali, šīs trīs lietas šeit netrūkst. Šeit arī pirmo reizi izmēģinājām Taizemes masāžu, kuras vidēji maksā 6-10 eiro uz stundu. Masāžu saloni ir ik pa gabalam, taču salons kuru izvēlējāmies bija viens no sliktākajiem mūsu braucienā, ja salīdzina ar citiem kuros bijām pēc tam.

Tā kā jau zinājām braucot uz šejieni, ka vēlamies dienas tūri ar Long-tail boat, tad gājām rezervēt. Apskatot piedāvājumus, cenas diezgan līdzīgas. Taču dažās vietās mums paskaidroja, ka nav iespējams iegadāties, jo esot lieliviļņi un viņi nebraucot. Tad nu gājām citur. Jautājot citur, vai šīs tūres ir, vīrietis atbildēja, ka droši, neesot tik traki viļņi nemaz. Tad nu nopirkām biļetes uz nākamo dienu, lai dienu izbaudītu braucot ar laivu un apskatot šo un citas salas. Ierodoties nākamajā dienā, mūs sagaidīja, un devāmies uz ostu. Bijām kopā kādi 10 cilvēki, kuri brauca ar mums kopā. Sākām braukt, viss bija skaisti, saule spīd, silts, skaisti skati. Nonākuši pirmajā snorkelēšanas vietā, sapratu, ka ir lielāki viļņi nekā parasti, un snorkelēt būs diezgan grūti, taču paņēmām trubiņas, vestes un uz priekšu. Taču iekāpjot ūdenī, bija grūti, jo viļņi neļāva izbaudīt šo procesu. Tad nu kāpām atpakaļ laivā, ar cerību, ka citā vietā būs mazāki viļņi. Braucot uz nākamo vietu, viļņi palika vēl lielāki, un laivas priekšgalu mētāja no viena viļņa uz otru. Likās, ka drīz laiva apgāzīsies, un mēs dabūsim peldēt uz krastu. Lielāko brauciena daļu nevarēja izbaudīt, jo visu laiku bija doma, vai apgāzīsies laiva vai nē.

Apskatot vairākas salas nonācām ar laivu starp klintīm tādā kā paradīzes stūrīti, kuru sauc ,,Pi Leh Bay’’, kas bija skaistākā vieta no šīs laivu tūres.

Smaragdzaļš ūdens, klintis visapkārt, ūdens tik mierīgs bez nevienas vēja plūsmiņas, kopējais skats tiešām kā pasakā. Apstājāmies, lai varētu nopeldēties, kas bija tiešām forši. Otra skaistākā vieta bija Maya Bay pludmale, kur tika uzņemta filma ,,The beach’’ ar Leonardo Di Kaprio galvenajā lomā. Kad šīs vietas bija apskatītas, tad sagaidījām saulrietu un devāmies atpakaļ uz Phiphi salu. Atpakaļceļš atkal bija pa lieliem viļņiem, un izkāpjot no laivas, drēbes bija slapjas līdz mazajām biksītēm.

Nākamajā dienā devāmies uz Phi Phi viewpoint 3, no kura paveras skats uz visu salu. Kāpiens augšā ir grūts, bet ir to vērts. Tā kā Phiphi sala nav liela, tad šeit bijām tikai trīs dienas, bet uzskatu, ka pilnīgi pietiek.

Krabi

Pēc šīs salas tālāk devāmies ar kuģi uz Krabi pilsētu. Ierodoties Krabi pilsētā, vienu nakti palikām turpat pilsētas centrā viesnīcā, lai jau nākamajā dienā dotos uz Ao Nang. No rīta devāmies uz vietu, kur bija sarunāts izīrēt motorolleri. Šeit motorolleris mums izmaksāja 6.30 eiro dienā, un mēs ņēmām uz 16 dienām. Kad bija mums pārvietošanās līdzeklis, devāmies uz viesnīcu ,,Palm Paradise Resort’’, kura bija rezervēta uz četrām naktīm ( 175 eiro). Kad rezervējām, biju ierakstījis, ka šis ir mūsu medusmēnesis un vēlētos mājiņu ar labāku skatu un tuvāk baseinam. Kad bijām recepcijā, mums iedeva istabiņas atslēgu, un teica, ka somas un mūs aizvedīs uz mājiņu. Domāju ka nav jau tālu, jo baseins bija netālu no recepcijas. Iesēdāmies golfa mašīnā, un devāmies kur ved mūs.

Braucām gar baseinu, tālāk gar vairākām mājiņām, un beigās mums parādīja mūsu mājiņu, kura bija vistālāk no baseina, ar skatu uz neko.

Ieejot iekšā, ārdurvis bija salauztas, un īsti nevarēja aizslēgt. Bijām vīlušies, bet kā bija tā bija. Kad pēc laika man sieva saka, ,,man liekas aiz gleznas aizrāpoja ķirzaka’’, pie sevis nodomāju varbūt izlikās. Paskatījos aiz gleznas, un jā, divas ķirzakas. Tā kā mājiņa mūs neapmierināja, devāmies uz recepciju. Izskaidroju darbiniecei ka mums istabā ir ķirzakas, uz ko sieviete nosmaidīja, jo cik sapratām ka ķirzakas pie viņiem ir tas pats, kas mums, ja varde būtu ielēkusi istabā. Tā kā mēs ar ķirzakām nevēlējāmies dalīt mājiņu, prasījām, vai varbūt tad var samainīt uz viesnīcas tipa numuru, uz ko tad mums būtu jāmaksā vēl gandrīz tik pat klāt, uz ko nebijām gatavi. Pēc neilgām pārrunām, sieviete mums tomēr iedeva citu mājiņu, kura bija vistuvāk baseinam, ar lielisku skatu ( un galvenais mājiņa nebija jādala ar ķirzakām). Turpmākās četras naktis tika pavadītas šeit. Pa šo laiku iepazinām skaisto Ao Nangu un to apkārtni.

Kamēr bijām Krabi provincē, vienā no dienām devāmies pie ziloņiem uz Krabielephant shelter. Šeit pret ziloņiem izturas ar mīlestību un ir redzams, ka šeit viņi ir laimīgi. Šie ziloņi ir atvesti no vietām, kur viņi bija izmantoti kā darba spēks. Mēs ņēmām pilno piedāvājuma ekskursiju paku, kur stāstīja informāciju par šiem ziloņiem, ieguvām informāciju kā viņus barot, paši varējām viņiem dot ēst, kopā fotografēties, berzt viņus ar dubļiem un beigās kopā iet ar ziloņiem uz upi, kur varēja viņus nomazgāt. Līdz šim nebijām bijuši tik tuvu ziloņiem, ka varētu pieskarties. Un noslēgumā devāmies kopā ar viņiem uz dušu, lai noskalotu visus netīrumus nost.

Šī diena ar ziloņiem noteikti paliks atmiņā un šī ekskursija izmaksāja 50 eiro no katras personas.

Turpmākās dienas pavadījām pa Ao Nang pilsētiņu un tās apkārtni. Apskatījām pludmales, skaisto dabu, un pa vakariem iepazinām pilsētu naktī. Visa dzīve šeit sākās naktī, kad atveras kafejnīcas, veikaliņi un sākas nakts dzīve. Esot Ao Nang, devāmies arī izaicinājuma kāpienā uz ,,Tiger Cave Temple’’. Par šo templi biju dzirdējis no brāļa, kurš bija pirms laika arī bijis Taizemē, tāpēc nolēmām, ka ir jāuzkāpj. Tad nu no rīta viesnīcā paēdot brokastis, uzvilkām sporta apavus, paņēmām ūdeni pietiekamā daudzumā un devāmies ar mūsu motorolleri ceļā. Šis templis bija aptuveni 20 kilometru attālumā no mūsu viesnīcas. Jau pa ceļam bija redzams, cik augstu mums būs jākāpj, un no lejas likās ,ka būs grūti. Aizbraucot līdz templim, pie ieejas jau mums darbinieki paskaidroja, ka lai ieietu teritorijā atkal ir nepieciešams piesegties, kā tas bija pie Lielās Budas. Taču šeit lakatus deva par velti. Tad nu devāmies teritorijā. Pats templis atradās 1260 pakāpienu augstumā. Šie pakāpieni nebija kā parasti mājas kāpņutelpas pakāpieni, jo bija arī tādi, kuri bija gandrīz līdz celim. Kāpjot augšā, ik pa laikam nācās apstāties, jo kājas jau sāka just jau pēc pirmajiem 300 pakāpieniem. Šajā dienā mums ļoti palaimējās ar laikapstākļiem, jo nebija tieši saules stari, saule bija aiz mākoņiem. Karsti bija tāpat, bet nebija tā svelme.

Uz šo templi kāpa augšā daudz cilvēki, un bija redzams cik laimīgi ir tie cilvēki, kuri jau kāpj lejā, kuri jau bija pievarējuši šos 1260 pakāpienus.

Uzkāpjot pusceļā, jau drēbes bija slapjas un kājas likās ka vēl 600 pakāpienus neizturēs, taču nedaudz atpūšoties, ar pārtraukumiem tomēr nonācām kalna virsotnē, no kuras pavērās apburošs skats. Lejā bija redzamas palmu plantācijas, ceļi un citi kalni. Pats templis arī bija grezns, un vēl tā doma, ka viņš atrodas pašā kalna galā. Safotografējoties un apskatot templi devāmies lejā. Kāpjot pa šiem mazajiem, stāvajiem pakāpieniem, kājas jau beigās sāka no slodzes trīcēt, bet šis kāpiens bija to vērts.

Tā kā tuvojās mūsu kāzu mēneša datums 07.03.2024, tad vēlējos iepriecināt sievu, un rezervēt skaistu vietu kur palikt, kur varētu izbaudīt šo dienu. Bija pienācis laiks mainīt viesnīcas, tad nu atradu pēc bildēm skaistu bungalo, netālu no Ao Nang centra. Rezervēju bungalo ,,Aonang Fiore Resort’’ 06.03-08.03 (173 eiro). Aizbraucot uz recepciju, mūs sagaidīja laipns personāls. Tā kā bijām divas stundas iepriekš, bija plāns nolikt somas un atgriezties kad varēsim iečekoties. Taču darbinieces paskaidroja, ka mūsu bungalo ir gatavs, un mūs aizvedīs uz mūsu mājiņu. Kā arī tikām brīdināti, lai uz terases neko neatstāj, jo esot gadījumi, kad mērkaķi nozog tur atstātās mantas. Recepcijā bija viesnīcas teritorijas karte, un bija redzams ka mūsu mājiņa ir teritorijas vidū, netālu no baseina. Tad nu devāmies ceļā.

Uzvedot mūs uz mūsu naktsmītni, jutāmies kā paradīzē.

Bungalo bija lieliskā vietā, starp kokiem, ar skatu uz kalniem. Pats bungalo grezns, kupolveida griezti, lieli stikli uz ārpuses, liela gulta, terase kur baudīt siltos rītus un vakarus. Kā arī vannas istabas lielie logi vērsti ar skatu, kur esot dušā vai vannā var skatīties uz džungļiem. Likās, ka šis numuriņš būs labākais mūsu brauciena laikā. Aizejot līdz netālu esošajam baseinam, tas arī bija lielisks. Baseins bija plašs, pie kura salikti sauļošanās krēsli, un lielāko dienas daļu mēs arī šeit pavadījām. Šis bija skaistākais 7. datums pēc mūsu kāzām. Esot numuriņā, apguļoties gultā, pie griestiem bija redzama ķirzaka, taču bijām jau nedaudz apraduši ar Taizemi, un šo numuriņu mainīt nevēlējāmies, bijām gatavi sadzīvot ar šo ķirzaku divas naktis. Esot bungalo ik pa laikam bija dzirdama kāda skrabināšanās, sitieni pa jumtu, likās varbūt mērkaķi atnākuši, taču apskatot kas patiesībā tur bija, tās bija vāveres kas lēkāja no kokiem uz jumta. Pavadot šīs trīs dienas šajā bungalo, bija grūti doties tālāk, jo šeit jutāmies ļoti mājīgi un jauki. Taču mums bija paredzēts, ka dosimies uz kādu laiku uz Ko Samui salu.

Ko Samui sala

Tad nu 08.03 sakravājām savas mantas, un devāmies ceļā. Bija skaidrs, ka ceļš nebūs viegls, jo līdz ostai, no kuras var nokļūt uz Ko Samui ir 217 kilometri, un nolēmām palikt pilsētā Surat Thani, lai vienā dienā ar motorolleri nav jāveic šis lielais ceļa posms. Tad nu rezervējām viesnīcu Surat Thani pilsētā, un šajā dienā nobraucām 169 kilometrus. Kad viesnīca bija rezervēta, apskatīju apkārtnē esošos objektus, un konstatēju, ka mūsu viesnīca ir blakām policijas iecirknim. Tā kā vienreiz sods bija samaksāts, un otreiz nebija vēlme maksāt sodu, tad pie viesnīcas piebraucām no otras puses, nevis kā veda navigācija.

Ar mašīnu šis gabals liekas mazs, taču ar motorolleri un divām lielajām somām šis gabals bija grūts.

Pa ceļam bija liela svelme, un sanāca braukt visu laiku tieši saules staros. Aizbraucot uz Surat Thani, nolikām somas un devāmies apskatīt pilsētu. Izstaigājām parku, apskatījām pilsētas centru, un vakarā devāmies pie ostas paēst vakariņas. Pasūtot ēdienu, jautājām vai nebūs ass, uz ko atbildēja ka nebūs, taču atkal vīlāmies ēdienā, jo tas bija tik ass, ka nevarēja īsti paēst. Dodoties uz viesnīcu naktī vēl apskatījām Sri Tapee Bridge, kurš naktī bija izgaismots ar lampiņām, kuras visu laiku mainījās. Aizgājām uz viesnīcu un pa logu bija redzama lūgšanas svētvieta, kura arī bija grezni izgaismota.

Nākamajā dienā no agra rīta devāmies uz ostu, jo bija jānobrauc atlikušie aptuveni 60 kilometri, lai dotos ar prāmi uz Ko Samui. Prāmis mums izmaksāja ( 2 – pieaugušie un motorollers) tikai 10 eiro.

Ar prāmi tuvojoties šai salai, jau sapratām, ka paliksim šeit kādu nedēļu. Nobraucot no prāmja, devāmies uz viesnīcu Coconut Beach Samui ( četras naktis 193 eiro), kā vienmēr lai noliktu somas un dotos iepazīt apkārtni. Ierodoties viesnīcā, vieta bija izcilā vietā, no vienas puses jūra, no otras ieliņa, uz kuras vakarā bija visa nakts dzīve. Vienīgais mīnuss kas bija šajā salas daļā bija tas, ka vairākas dienas bija samērā spēcīgs vējš, kas jūrā veidoja lielus viļņus. Tad nu mēs devāmies apskatīt ko citu.

Kamēr bijām uz šīs salas, mums sanāca apbraukt visai salai apbraukt apkārt, un redzēt šīs salas skaistumu no visām pusēm. Vienā dienā sieva bija atradusi video Tik Tok, kur cilvēki bija skaistā pludmalē, kur pats piebraucamais ceļš ir ļoti skaists, jo iet gar pašu jūras krastu serpentīna veidā lejā. Nobraucot lejā, ir taciņa, gar kuru ir palmas, un kura aizved līdz pašai jūrai. Sapratām, ka mēs vēlamies tur nokļūt, bet šajā video nebija nekas teikts, kur tas ir. Tad nu izmantojām mūsdienu tehnoloģijas, un caur google maps satelītu mēģinājām atrast, kur šāda vieta ir. Pēc kartes izpētes tomēr sanāca noteikt šo vietu un tad nu uz saulrietu devāmies turp.

Taču varu pieminēt, ka kartē kā pludmale tā nav iezīmēta, iespējams lai tūristi tur nebraukā.

Uzbraucot kalnā, aiz kura bija jūra, pavērās elpu aizraujošs skats. Mēs esam pašā augšā, un tālāk ir stāvs kalns serpentīna veidā, kurš ved uz pludmali. Visu laiku, kamēr braucām lejā, pavērās skats uz tirkīzzilu ūdeni, kurā tālumā bija redzamas salas. Šī bija skaistākā pludmale, un visa apkārtne kopā, jo skats gan no kalna augšas gan lejas bija skaists. Cilvēki tur bija tikai kādi divi, kas arī klusumā vēroja šo dabas skaistumu. Uz šīs salas bija daudz skaistas pludmales, bet šī bija mūsu top 1.

Esot uz šīs salas ar sievu arī izbraucām ar ūdensmočiem. Man personīgi ļoti patika, taču sieva teica, ka otrreiz viņa nebrauktu, jo dēļ viļņiem esot nelabi palicis. Apskatījām ,,Overlap stone’’ kur kalnā viens milzīgs akmens atrodas uz otra, un no šīs vietas arī pavērās skaists skats uz jūru un mājām. Šeit bija ieejas maksa 5 eiro no cilvēka. Šī bija vieta kur pirmo reizi ceļojumā redzējām zaļu čūsku.

Palasot par čūskām Taizemē, sapratām ka iekožot esot 50/50 iespēja izdzīvot, un dažas vispār nevar iekost dēļ zobu izkārtojumu mutē.

Esot uz šīs salas nomainījām arī viesnīcu, un divas naktis palikām ,,Am Samui Resort’’. Šī viesnīca bija prom no pilsētas nomaļākā vietā, rezervējām lai varētu mierīgi pavadīt laiku tur. Aizbraucot uz viesnīcu, iekārtojāmies mūsu numuriņā, kurš bija ļoti plašs. Viesistaba ar lielu gultu, virtuves zona aiz stikla durvīm, vannas istaba bez griestiem (sajūta kā brīvā dabā ejot dušā), un vēl bija uzkāpjot pa trepēm augšā jumta terase. Šajā viesnīcā sanāca tā, ka vienu nakti rezervējām vienu numuriņu, un otrā citu. Kad bijām iekārtojušies, devāmies uz motorolleri, lai apbraukātu un apskatītu apkārtni.

Kad bijām pie motorollera, tālumā caur tūjām dzirdējām Latviešu valodu. Tad nu iesaucos ,,Sveiciens Latviešiem’’ uz ko arī saņēmu atbildi.

Dzirdēt tādā tālumā savu dzimto valodu bija tiešām patīkami. Tad nu sarunājām, ka gan jau vakarā satiksimies. Vakarā satikāmies kafejnīcā, tie bija Latvieši no Valmieras, Alvils, Baiba un meitiņa Bella. Tad nu iepazinām viens par otru vairāk, sapratām ka mums visiem patīk ceļot, sapratām ka mums ir kopēji draugi un nolēmām, ka nākamajā dienā vajag kopā kur aizlaist. Tad nu nolēmām, ka kopā varētu doties uz ,, Na Mueang Waterfall 2’’.

Nākamajā dienā, vakarpusē devāmies uz šo ūdenskritumu. Kad piebraucām stāvlaukumā, sapratām, ka būs ar kājām jākāpj krietnu gabalu augšā. Ceļš līdz šim ūdenskritumam bija tiešām izaicinājums. Pašā sākumā, jau bija jāiet pa apšaubāmu koka tiltiņu, taču tas salīdzinot ar turpmāko ceļu nebija nekas. Kalnā atkal bija jākāpj pa džungļiem, visapkārt kaut kas čab, sīc un tā sajūta nebija patīkama. Visu laiku bija doma, kaut tik kāds rāpulis neiekostu kājā. Kāpjot augšā sapratām, ka atpakaļ ceļš var jau būt pa krēslu. Alvils nesot Bellu gāja pa priekšu, un mēs gājām no aizmugures. Tā kā mēs no sākuma domājām, ka nekur diži nebūs jākāpj, tad izvēlētie apavi mums arī nebija tādi, ar kuriem kāpt kalnā. Uzkāpjot jau augšā kalnā, pavērās skats uz ūdenskritumu, kurš šajā sausajā sezonā bija diezgan niecīgs, bet tajā pat laikā kopskats ar dabu bija iespaidīgs. Safotografējāmies, Alvils ar dronu uzņēma video, un tad nu taisījāmies iet lejā. Līdz ko saule bija norietējusi, ātri palika tumšs.

Alvils ar Bellu nogāja ātrāk lejā, un mēs trijatā aizgājām kaut kur, kur nevajadzēja iet.

Apkārt jau bija tumsa, un sapratām, ka esam vispār ne tur, kur vajag. Tās visas skaņas apkārt bija biedējošas. Atvērām telefonā navigāciju, un sapratām, ka ejot tur kur esam iesākuši iet, būs jāiet milzīgs gabals riņķī, jo bijām nonākuši upītes otrā pusē. Nolēmām iet atpakaļ un atrast īsto ceļu. Ejot atpakaļ, pamanījām upīti, kura mums jāšķērso. Pārejot upīti pa akmeņiem, pamanījām mājiņu, un nolēmām, ka gan jau ejot gar to var nonākt uz sākuma punktu, kur sākām šo kāpienu.

Spīdinot ar telefona gaismu, kāpām pa kāpnītēm uz doto mājiņu, ka pēkšņi Baiba skaļā balsī iekliedzās.

Pēkšņi pie mājiņas parādījās suns, ko tur mēs galīgi negaidījām. Sapratām, ka jādodas citur. Pa tumsu ejot tomēr nonācām sākuma punktā, kur arī satikām Alvilu ar Bellu. Tad jau tālāk līdz stāvvietai ejot izrunājām mūsu nakts piedzīvojumus džungļos. Šis gājiens domāju paliks mums visiem spilgti atmiņā. Atgriežoties viesnīcā, nopirkām augļus, vīnu un pasēdējām visi kopā, jo šis bija mūsu pēdējais vakars Ko Samui salā, jo no rīta devāmies jau atpakaļ ar prāmi uz Raja Ferry Pier, no kura jau mērojām gandrīz 220 kilometrus garo ceļu atpakaļ uz Ao Nang, kur bija mūsu nākamā naktsmītne.

Ao Nang

Atpakaļ ceļš pagāja diezgan ātri, jo jau braucām kā vietējie, un ar motorolleri dragājām uz 110km/h. Kad bijām gandrīz jau galā, tad sieva tikai pateica, ka viņai visu šo garo gabalu īsti nav bijis kur sēdēt, jo es esot sēdējis vairāk uz aizmuguri un viņai sanācis uz motorollera astes sēdēt. Pēc garā ceļa, palikām nu jau labākajā viesnīcā šajā braucienā, kura pārspēja ,,Aonang Fiore Resort’’ bungalo. Mēs palikām Ao Nangas pilsētā ,,Aonang Suite Pool Villa’’ ( 110 eiro par nakti). Kad ieradāmies, mēs sapratām, ka prom nekur nebrauksim, un laiku pavadīsim šeit. Vienīgais kur mēs aizbraucām bija turpat netālu esošais tirgus, kur nopirkām augļus ko baudīt vakarā.

Šeit par visu bija padomāts, pat gultā bija uztaisīts no ziediem uzraksts ,,Happy Honeymoon’’, jo rezervējot biju norādījis, ka šis ir mūsu medusmēnesis.

Šī villa bija pārsteidzoša, ar privāto baseinu, no kura pavērās skats uz pilsētu un jūru, jo viesnīca atradās kalnā. Viss bija tīrs, svaigs, pārdomāts. Šī viesnīca bija kā odziņa mūsu medusmēneša noslēgumam! No rīta kad pamodāmies, uzreiz gribējās ieiet baseinā, jo pat agri no rīta ir tik patīkami silts, un ja baseins ir tikai soļa attālumā, tad kāpēc gan ne. Tā kā mums bija pasūtītas ,,Peldošās brokastis’’, kuras atbrauca un trīs cilvēku komanda uzservēja mūsu baseinā, bija vēl viens liels pluss šai villai. Brokastis bija bagātīgas, dažādība bija liela, un ja tas viss ir mums, ar tādu skatu, tas bija kā pasakā. Brokastis kopā mums abiem izmaksāja 40 eiro, kas manuprāt priekš tā visa nebija nekas. Šī viesnīca ir tiešām tāda, kur gribas atgriezties.

Tā kā mūsu ceļojums gāja uz beigām, tad devāmies nodot motorolleri, pa ceļam apskatot vēl Krabi skatu torni. Līdz šim tornim ir jāiet pa taciņu, kura ved caur mežu kurā dzīvo mērkaķi, taču ļoti bailīgi. Nododot motorolleri, ar taksi devāmies uz viesnīcu ,, I am- Wilai Guesthouse: 5min from Suratthani Airport’’, kura atradās netālu no Surat Thani lidostas. Šī naktsmītne ir nesen atvērta, un saimnieki šeit ir ļoti laipni. Mājiņas krāsainas, savādākas kā piedāvā citur. Ejot no mūsu naktsmītnes līdz veikalam, pamanījām, ka tur būs kaut kāds pasākums. Cēla nožogojumu, prožektorus, viss liecināja ka kaut kas būs. Aizejot no veikala atpakaļ uz mūsu naktsmītni, no saimnieka noskaidrojām, ka tur būs vietējais boksa mačs. Noskaidrojām, ka tur sākās viss 22:00, tad nolēmām aiziet apskatīties. Aizejot uz turieni, sapratām, ka ir jāpērk biļetes, sievietēm ja pareizi atceros 2.50 eiro un vīriešiem 5 eiro. Ieejot iekšā, bija redzams ka tur ir tikai vietējie, augumā mazāki par mums un nedaudz tumšāki.

Kur vien gājām, visi skatījās uz mums un pat prasīja, vai var nofotografēties kopā.

Sajūtas bija interesantas, jo likās ka mēs aizgājām apskatīties vietējo boksa maču, bet beigās uzmanība mums bija pievērsta tā, it kā mēs tur piedalītos. Kad viss sākās, sapratām, ka šeit cīņa notiks starp jauniešiem. Daži bija pat ļoti jauni. Noskatoties šo boksa maču devāmies uz mūsu krāsaino mājiņu un devāmies pie nakts miera, jo no rīta mums jau bija lidmašīna uz Bangkoku. No rīta saimnieks mūs nogādāja uz Surat Thani lidostu, no kuras devāmies uz Bangkoku.

Bangkoka

Nonākuši Bangkokā, tā kā vajadzēja tikai pārlaist pusi nakts, jo mums 05:00 jau bija jābūt lidostā pirms devāmies atpakaļ uz Latviju, palikām briesmīgā viesnīcā ,, Gold Airport Suites’’.

Ierodoties viesnīcā, jau sapratām ka šī viesnīca būs tāda nekāda. Aizejot līdz numuriņam, bija redzami uz grīdas un gultas mati, kas ir nepieņemami. Gāju uz recepciju un teicu, ka tas nav pieņemami, ka istabiņā ir mati, vai no iepriekšējiem viesiem vai no apkopējas. Pēc kā tika izlamāta apkopēja no vadības puses, un mums tika iedots cits numuriņš, kurā arī bija redzamas nolietojuma pazīmes, bet vismaz bez svešiem matiem. Priecēja tas, ka mums tur jāpavada tikai tik daudz laiks, lai sagaidītu rītu un dotos uz lidostu. Tā kā šis bija pēdējais vakars Taizemē, tad saposāmies svētku drēbēs un devāmies vakariņās uz debesskrāpi ,, BANGKOK SKY RESTAURANT’’ , kur ieturējām vakariņas 78 stāvā. Tā kā bijām tur jau laicīgi, tad pirms vakariņām devāmies uz 84. stāvu, kur bija bija platforma, kura griezās pa 360 grādiem uz riņķi, un bija iespēja apskatīt visu Bangkoku no augšas.

Skats tiešām bija iespaidīgs, jo tik augstā celtnē līdz šim nebijām bijuši.

Apskatījuši skatu platformu, devāmies uz vakariņām. Šeit piedāvājumā bija viss, jūras veltes, steiki, daudzveidīgi pagatavota dažāda veida gaļa, salāti, suši, augļi un daudz kas cits, lai katrs cilvēks atrastu to, ko pats vēlas. Noteikti vieta ko apmeklēt, ja esat Bangkokā. Paēduši vakariņas, izstaigājām tuvējo tirgu un devāmies uz lidostu, lai jau no rīta dotos uz Helsinkiem un tālāk uz mājām, uz Latviju!

Kopumā par ceļojumu.

Viennozīmīgi skaistākais ceļojums kur esam bijuši, ar daudz pārsteigumiem, jauniem iespaidiem. Otrreiz ja dotos uz Taizemi, laikam tomēr izvēlētos apmeklēt Krabi, Ko Samui un noteikti pieķertu klāt vēl kādu salu, kuru šajā ceļojumā nesanāca apmeklēt.

Uz Phuketu otreiz es nebrauktu, jo šī sala kā mūs neuzrunāja.

No lieliem plusiem Taizemē – šeit ir lielisks klimats, visu laiku ir silts, gan dienā, gan naktī, – cilvēki ir ļoti laipni, un viņu sejās ir redzams pozitīvisms. Kaut arī citi šeit dzīvo diezgan nabadzīgi, – augļi šeit ir daudz un dažādi, un iespējams nogaršot Latvijā nenopērkamus augļus (mēs laikam visvairāk ēdām tieši mango), – cenu ziņā nedaudz lētāk kā Latvijā, – tirkīzzils ūdens, kurš pat varētu būt vēsāks, lai varētu atveldzēties karstajās dienās.

Braucot uz Taizemi, ar sievu noteicām, ka izbaudīsim tur esot jūras veltes, taču tas ir tas kur mēs esam vīlušies, jo jūras veltes tikai dažās vietās bija tiešām baudāmas, lielākajā daļā restorānu, jūras veltes bija bezgaršīgas un citas pat grūti saēdamas. Mūsu viedoklis ir tāds, ka Latvijā nopērkamajām jūras veltēm ir izteiktāka garša kā vietējai produkcijai.

Kopumā maršruts izskatījās šāds:

Lidojums no Rīgas uz Helsinkiem – lidojums no Helsinkiem uz Bangkoku – lidojums no Bangkokas uz Phuketu – Prāmis no Phuketas uz PhiPhi salu – prāmis no PhiPhi salas uz Krabi – pārbrauciens ar motorolleri no Krabi līdz Raja ferry ostai – prāmis no Raja ferry līdz Ko Samui salai – no Ko Samui salas atpakaļ uz Raja ferry ostu, pārbrauciens no Raja ferry ostas uz Krabi – ar taxi no Krabi līdz Surat Thani lidostai – lidojums no Surat Thani uz Bangkoku – lidojums no Bangkokas uz Helsinkiem – lidojums no Helsinkiem uz Latviju.

Mūsu medusmēnesis, no 20.02.2024 – 19.03.2024 izmaksāja 5000 eiro.

Atstāj komentāru

Citi raksti