Autors – Sigita Cimermane

Hallasan, 1947m, Dienvidkorejas augstākais kalns

Kas gan tas būtu par ceļojumu bez iespējas uzkāpt kādā kalnā? Tā nu, dodoties uz D-Koreju, atrodam, ka tā augstākā virsotne ir Čedžu (Jeju) salā, uz kuru var nokļūt 1h lidojumā no Seulas.
Kas ir interesanti – jau vairākus gadus šis maršruts ir pasaulē “the most busiest” – katru dienu tiek veikti aptuveni 120 reisi turp/atpakaļ. Ierodoties Seulas Gimpo lidostas Domestic flights, esam pārsteigti, ka vairākas aviokompānijas (šķiet, 8-10) lido tikai vienā virzienā un ir teju 100 lodziņi, kur iečekoties ar bagāžu un vēl kur bez.

Atlidojot uz salu, kas ir D-Korejas dienvidos, mūs sagaida pat ļoti auksts laiks (tikai +3 grādi) un pamatīgs vējš. Šādiem laikapstākļiem īsti nebijām gatavi, jo prognoze bija cita, un mums ir līdzi tikai viena pārgājiena drēbju kārta.

Mūsu rezervētā viesnīca jau atkal pārsteidza ar viesmīlības un tehnoloģiju sīkumiem – pašapkalpošanās check-in/out aparāts, numuriņā jau šeit ierastais izglābšanās komplekts no augstceltnēm, apsildāms gudrais pods, vestibilā liels stends visādu uzkodu, zupiņu un citu ēdamlietu. Liftā izlasām, ka numuriņā būs soma, ko var izkārt uz roktura un pl.7:00 dabūs bezmaksas sendvidžus. Kaut brokastis nav pasūtītas, un šī ir lētākā viesnīca braucienā, brokastu maizītes, kurām klāt vēl burkāni un mandarīns, ir foršas un tieši laikā.

Izsaucam taxi (pirms tam bijām nedaudz sagatavojušies ar aplikāciju Kakao T) un par salīdzinoši lētām naudiņām jau īsi pirms 8:00 rītā esam Gwaneumsa takas sākumā.

Līdz virsotnei ir 8,7km un pārgājiena prognozētais laiks 8-9h. Ārā ir auksts un bieza migla. Ātri vien esam pilnīgi slapji. Lietus it kā nav, bet viss mežs ir slapjš un ūdens pil no kokiem. No gaidītā zelta rudens ne vēsts – apkārt tik pliki koki, daži rododendri, nepazīstamas zaļi-balti svītrainas lapas. Citi kāpēji ir samērā daudz, bet to jau paredzējām, kad reģistrējāmies kāpienam, jo 3 laika koridoriem katram bija max kāpēju limits. Šai takai kopā tie bija 1300, un divi laiki jau bija pilni. Kāpienam jāreģistrējas arī otrai takai Seongpanak (9,6km), kas ved uz virsotni. Pārējās var iet tāpat.

Kaut esam jau pieredzējuši kalnu staigātāji, kāpiens izrādās grūtāks, kā gaidīts. Aklimatizācijas problēmu šoreiz nav, taču taka ir slapja, akmeņaina, slidena, vietām ļoti stāva. Kāpšanu atviegloja izbūvētās kāpnes, taču tās ir ar slapjām lapām un slīd. Soli pa solim un pat stundu ātrāk, kā teikts takas aprakstā (5h vietā 4h), esam virsotnē. Virsotne ir pilna ar cilvēkiem, no kuriem vairums pikniko un ēd līdzpaņemtās zupiņas, roltonveidīgos, sushi utml. Milzīga burzma un bardaciņš, izņemot rindu, lai nobildētos pie akmens. Tir gan visi kārtīgi viens aiz otra gaida. Hieroglifus bez google translate nesaprotam, tapēc tik pieņemam, ka kaut kas nu super svarīgs tai akmenî, ja reiz visi vietējie stāv milzīgi garā rindā. Tā kā mēs tur pienācām no otras puses, tad par rindu nezinot, mainoties fotogribētājiem, fiksi tikām arī pie savas bildes. Knapi paspējām noķert saulainu kadru un redzēt krāteri, kā jau atkal uznāk mākonis un viss ir miglā tīts. Lejā nolemjam kāpt pa otru taku, kas solās būt garāka, bet vieglāka. Nu nezinu, varbūt uz augšu ejot tā ir, bet lejā kāpšana pa akmeņiem man nemaz nepatīk. Nokāpjam 3h.

Kopā pievarēti 19km, uzkāpti 1719 augstummetri, kas mūsu pieredzē ir lielākais augstums vienā dienā (parasti tie ir 1000-1300m). Kalns redzēts, varam atgriezties pilsētā. Ātrās pusdienas un laižam uz lidostu, lai jau vakarā būtu atpakaļ Seulā.

Čedžu salai noteikti var veltīt vairāk laika, jo daba ir pasakaini skaista un ir ko šeit redzēt, taču tad noderētu nomas auto. Vēl dažas dienas pa galvaspilsētu un tad jau jālaiž mājās.